Pakaļa.

Es esmu uz pakaļas. Pašlaik meklēju darbu, pagaidu, lai varētu kādu cash sapelnīt, lai aizbrauktu. Vispār nulle piedāvājumi. Nevienam pat nevajag lai kāds skaisti izskatās bildēs. Sēžu angliya.com un cenšos kaut ko izburtot krievu valodā. Nezinu, ko lai dara. Galvenais jau tas, ka vispār mums nav naudas. Vispār, pat biļetei turp nezinam kā sagrabināt. Psc.. tik tālu jau nodzīvots.

My passion is I

Hmm... es nezinu, kas ar mani notikai, bet jūtu, ka tikai tagad sākas riktīgais apgreids. Vēlos mainīt visu... tas notika tad, kad man atnāca vēstule, ka par mani atkal runā. Tagad man ir vienalga, sāku jau pat pieņemt to, ka esmu, biju, būšu vietējā slavenība. Lai tik runā, gribu lai mani zin visi, gribu tik pasmieties par tiem, kas par mani runā. Ak cilvēki, viņi laikam patiešām domā, ka dara man tādejādi sliktu...? :D Man nāk smiekli :D Vispār laikam es sāku jūgties :D Jo pašlaik dzeru ar sevi , pareizāk sakot savu bildi, par sevi :D

Par sapņiem

"Dārgā, ielaid savā dzīvē taču beidzot savu sapni!"
"Bet es jau to laižu.. viņš no manis tik vēlas aizbēgt.."
"Jā, daļēji tu laid, bet neesi gatava tam atdoties pilnībā un ziedot visu, kas tev pieder.."
"Bet man nekas nepieder?!"
"Tev pieder ļoti daudz, tikai tu to neapzinies.. tev pieder domas, sapņi, ticība, cerība un galu galā mīlestība."
Viņš ieturēja mazu pauzi un tad tikpat dzīvīgā un stingrā balsī turpināja:
"Atdodies ar visu sevi, ne tikai fiziski, bet arī garīgi, savam mērķim. Atdodies un tu plūksi vissaldākos augļus."
"Bet ko man darīt? Ko es daru nepareizi? "
"Tev vēl daudz jāmācās, cik redzu... Ar laiku visu sapratīsi, sapratīsi, kā rīkoties."
Viņš noplūca no ābeles ābolu, viņas prāt tas bija skaistākais ābols ko viņa bija savā dzīvē redzējusi.
"Vai tas ābols man? "
"Tik skaisti āboli pienākas tiem kas to ir pelnijuši, šis nav tavs. Tavs vēl nobriedīs un tad tu pati viņu plūksi, neviens to tavā vietā nedarīs. Tev es varu pagaidām dot tikai savu ticību un svētību. Es tev ticu, un tas ir galvenais!"
Created by Fabia

Poster

Saka jau tā, ka ja tu no kaut kā ļoti baidies, tad tā ir tava vājā vieta. Loģiski domājot, tā ir.. Bet ir taču dažādas bailes. Bailes no zirnekļiem, piemēram, nav nemaz salīdzināmas ar bailēm no nāves. Es melotu, ja teiktu, ka man ne no kā nav bail, bet nebaidos no nāves. Vismaz pagaidām.. protams, ka sākšu baidīties, ja dzīve parādīsies daudz rožainākās krāsās un viss notiks tik skaisti kā pasakā. Labi, kas tā par pasaku, drīzāk jau manu vecāku un vecvecāku intuīcija. Un zini, es patiešām viņiem ticu, bet ja tomēr kaut kur ticība aizķeras, tamdēļ man tagad ir izveidots "wish/ dream poster". Njā, es iespaidojos no Ozoliņa, kas arī sekoja filmas "Secret" padomiem. Tā, kā, tagad turam īkšķus.

Radi elli zemes virsū.

Vienu brīdi varēju teikt, ka pelnrušķītes stāsta vairs nebūs. Lai arī cik ļoti iekšēji man ir bail, ka nebūs tā, kā vēlos un es atkal viņu pazaudēšu, man tomēr ir kaut kāds iekšējs- "nestreso, vienkārši čill, viss būs, viss notiks un būs vēl labāk, kā tu vēlies." Jo vairāk es domāju par visu kas notiek apkārt, par to, ka savas laimes dēļ man ir jābrauc drīzumā uz pavisam citu pusi, tikai lai nopelnītu naudu un pēc tam varētu braukt pie viņa, jo agresīvāka palieku. Vai ar sāpēm, asarām vai dajebko citu, bet savu pozīciju es sargāšu. Tā kā ceru, ka neuzradīsies tā viņa ex, jo par savu rīcību garantiju nedodu.

Dziesma, lai cik skumja, bet agresiju vairojoša, kas tagad šajā galā ir topā-
Maxim- Ты с другой

Pēc kāda laika, kad atgūšos pēc miegā pavadītās nakts, došu ziņu par to kas notiks tālāk.

Maziem solīšiem virzamies uz priekšu, bet jau gabaliņš noiets. Ar katru dienu man pašai sāk palikt smagāk un es sāku pieķerties aizvien vairāk.
Es meloju, sakot, ka viss atkarīgs no viņa, īstenībā es izlieku kārtis un diktēju spēles noteikumus. Bet man patīk, ka viņš to neapzinās. Kā jau teicu savas laimes dēļ esmu gatava kaut pa līķiem staigāt, ko pati būšu nogalējusi. Tā ir mana spēle un manas spēles ir nežēlīgas ar augstām likmēm. Bet balva ir tā vērta, lai spēlētu arī tik nežēlīgi. Gluži kā lauva (kas arī pēc horoskopa esmu) es noskatu medījumu, aplencu to un negaidītākajā mirklī visu pagriežu par labu sev.
Bet es sevi tādu nepazīstu, nekad neesmu bijusi tāda. Bet varbūt- esmu, vienkārši nav bijusi iespēja un vajadzība spēlēt.
Tagad man jānotur sava pozīcija un jāgaida. Ja mana gaidīšana vainagosies panākumiem, es sākšu visdrausmīgāko un nežēlīgāko spēli. Ja uzvarēšu, tad viss jau būs noticis pēc mana prāta. Paldies Tev, ka devi man otro iespēju. Dariji mani stiprāku un devi man spēcīgu taktiku.
Es zinu, ka daudz ziedošu, bet tas man ir nepieciešams un tikai par labu nāks.
With love, Fabia, tā kura traukus mazgā mini un augstpapēžu kurpēs.

Pelnrušķītes stāsts.

Es ceru, ka tā sāksies pelnrušķītes stāsts....
Viņi bija pazīstami jau ilgu laiku, arī attiecības tiem bija bijušas, bet nekad nekas nebija tā nopietni, līdz galam. Viņš viņai bieži rakstija, bet viņai bija cits, katru reizi cits un viņa neīpaši gribēja ar viņu kontaktēties dēļ nepiedotā pāridarijuma. Kādu dienu viņa tomēr piedeva un atbildēja, sekoja sarakste. Viņi saprata, ka toreiz bijuši jauni muļķi, jo nav pamanijuši cik daudz kopīga abiem. Šoreiz bija cits šķērslis- attālums. Viņš bija aizbraucis no abu dzimtenes. Viņa negribēja vairs, otro reizi, viņu zaudēt, tādēļ nolēma darīt visu iespējamo lai vairs viņu nepazaudētu. Vajadzēja tikai mainīt taktiku un to mainot viņa uzreiz guva panākumus, bet bija vēl garšs ceļš ejams...