Par ticību

"Kad tu sāksi sev ticēt?" viņš drūmi skatijās uz viņu. Viņa nopūtās, ar stiklotām acīm paskatijās uz viņu:
"Labāk pajautā kādēļ es sev neticu. Uz abiem jautājumiem man nav atbildes. Tikai man ir ļoti auksti un ļoti bail." Viņa skatijās ar lūdzošu skatienu, itkā vēlētos lai viņš tai iedod savu jaku, lai viņš to sasilda. Sasilda viņas sirdi, vienreiz ļauj raudāt. Bet viņš izlikās to neredzam. Kā parasti, viņam bija vienalga, viņš nepieļauj atkāpes no spēka, viņam nepatīk romantisms un mīlestība. Viņš ir auksts. Tagad viņa ir tāda pati, vismaz cenšas. Kādēļ? Jo viņa ir viena, ir tikai viņš. Labais viņš jau sen ir aizmirsis viņu, viņu- meiteni, kas ir jāsargā no ļauna. Visticamāk Labais viņš meiteni pameta tāpēc, ka viņa ir sasūkusies pilna ar ļaunumu.
"Vai ir kāds balts pleķītis vēl palicis?"
Viņa klusē. Jo nedrīkst teikt, ka vēlas būt laba un ļoti nožēlo visu ļauno ko darijusi.
"Nē, vairs ne."
"Nu tad, kad tu sāksi sev ticēt?"
"Man sāp. Es nezinu uz ko es varu cerēt. Kā es varu ticēt, ka man viss sanāks?"
"Ticība ir jokaina lieta. Pie ticības mēs vēl atgriezīsimies. Bet pagaidām, man beidzot ir prieks, ka tu sāc sajūsmināties par sevi. Tev ir jāapzinās, ka jau tagad tu esi labāka par 25% citu sieviešu. Es ar tevi lepojos. Es ceru, ka tu nepadosies, un jau drž es varēšu teikt ka esi par visiem 100%. "
Created by Fabia.

The End???

Es ļoti smagi strādāju pie sevis/ ar sevi. Es slīpēju visu, cik man ir spēka. Es zinu, ka varu to visu darīt ātrāk, bet pašlaik man ir tāds pasmags posms dzīvē. Bet es lepojos ar to, ka man pēc tam, kad es kādu pametu saka, ka bez manis nevar dzīvot, ka tādu vairs neatrast. Ka bildina. Bet ir viens bet, lai cik smagi es tagad necenstos sevi dzīt tuvāk un tuvāk pilnībai, viņš, tas ko es patiesi vēlos, mani varētu iemainīt pret jebkuru citu, jebkurā brīdī. Man sāp, bet es neraudu, jo nemāku. Es tikai domāju, ka atkal jāiet pie spoguļa un jānostiepj visa sejas āda kaut vai uz stundiņu, es domāju, ka jāiet atkal uz solāriju sacepties, līdz kāpjot ārā no tā slikti paliek, es domāju, ka atkal jāvelk savas augstpapēžu kurpes un jātaigā visu dienu, līdz vakarā kājas ir jēlas un tā sāp, ka gribas tās vienkārši amputēt, es domāju, ka jāuzvelk skaistā kleita, tas nekas ka ārā ir -16 grādi, es zinu, ka nosalšu un vakarā atnākšu zila... Kādēļ es sevi moku? Jo man sāp, man ļoti sāp, ka visi ir kā traki manis dēļ, bet viņš viens- nē. Tā, kā es nemāku raudāt, es mēģinu savas emocionālās sapes pārvērst fiziskās. Tās ir vieglāk paciest. Es vēlos nomirt.

Nu un kā jūties Tu?

Ko man tev stāstīt? Cik pie mums ir auksti? Tevi tāpat tas neinteresē. To, ka man bija termiņš līdz sestdienai nomest kādu kilogramu, bet es sēžu un nezinu kāpēc ēdu kā nenormāla? Tas tevi vēljovairāk neinteresē. To ka uz Ziemassvētkiem gribu tikai un vienīgi Tevi? To tu jau zini, bet, manuprāt neuztver nopietni.
Ja vien es saņemtu atbildes uz saviem jautājumiem no tevis, iespējams tad man būtu kaut cik vieglāk dzīvot. Bet pašlaik. Bet pašlaik es vienkārši cenšos izlīst no bedres. Būt pie Tevis, darīt Tevi traku un vienkārši dzīvot.