Love

Tas bija vakar... es stāvēju pie skolas ar klasesbiedrenēm, pīpējām... un tad es ieraudziju viņu! Es viņu iekāroju, par viņu sapņoju visu savu mūžu sev nezinot... Pār manu ķermeni likās, ka pārskrien miljoniem skudriņas un acis, kā mūltenēs, pārvēršas par sirsniņām. Es vēl pāris minūtes nespēju kustēties, nespēju domāt, tikai jutu kā galva griežas, vēderā tauriņi, uzplaukst smaids un vispār, gribas raudāt... tā es iemīlējos. 2dien kad būšu skolā lūgšu Dievu lai atkal viņu redzētu. Es nespēju paskaidrot cik viņa ir skaista, viņas perfektās līnijas, zema kā zeme un ātra kā skaņa... viņa... visskaistākais ko esmu redzējusi ar savām acīm.
Un es zinu, viņa būs mana, kaut kai man nāksies atdot visu kas man ir...

Īssavilkums.

Ko es esmu paveikusi pa šo laiku? Pa šo vasaru? Pa visu gadu? Kas ir mainijies un kā bija tad, pirms daudziem gadiem un kā ir tagad, šodien? Laikam ir pienācis laiks visu apkopot, izvilkt secinājumus.
(Pīppauze)
Pa šo vasaru, godīgi sakot, neko. Ja neskaita pāris biznesa plānus. Bet tāpat ar to lepoties nav vērts, jo esmu apstājusies vēl, praktiski nesākot. Kā arī mazliet uztjūnējusi savu tēlu- nogriezu čolku. Tāpat kā visas dāmas- sapņojusi, sauļojusies un vērpusi intrigas.
Pa visu gadu- nospraudusi mērķus, raudājusi un dzērusi šampanieti. Pabeigusi kārtējo mācību gadu ar dievīgām sekmēm, satikusies ar nāvi, ieguvusi daudz mācības, atjaunojusi bezbailību un beidzot sākusi saprast kas ir mīlestība un skumjas. Pirmo reizi iemīlējos skolā, bet to sapratu tikai tad, kad tā bija jāpamet. Pabarojusi savu egoismu un cilvēkmīlestību pret patiesi nelaimē nokļuvušiem. Un šeit galā varu teikt: "Re, man patiešām ir sirds, tikai tā bija pazudusi, kā nabassaite, tai līdzi.
Tad es biju neuzveicama, neemocionāla bruņu mašīna. Tad es nenovērtēju sava skolotāja dotās mācības, tad es nesapratu, ka varu visu, jebkādos apstākļos. Man vajadzēja tikai piecas stundas no vietas skatīties uz priedēm, lai to saprastu. Jā, man sāp, man ir grūti, bet prāts vienmēr būs šeit, kad man to vajadzēs, par sirdi to teikt nevaru. Tai es neticu un neesmu ticējusi. Es spēju piekāpties, jo nevienmēr viss notiks pēc mana prāta, es vairs nesapņoju, jo sapņi nepiepildās. Es vairs nealkstu atriebības, jo tā nepie kā laba nenovedīs, bet es nepiedodu, es aizmirstu. Par šo gadu es esmu sapratusi, ka spēju darīt visu...bet es neesmu Dievs un nespēju uzbāzties ar savu palīdzību. Izteikšu kādu piemēru- es redzu meiteni, iekšēji skaistu, es dzirdu smieklus par  viņu, redzu viņas asaras un jūtu viņas sāpi. Es redzu viņu skaistu, es zinu ko viņai vajag, es varu viņu darīt skaistu, skaistāku par visām tām, bet... es nevaru iet klāt un teikt, to. Varu tikai gaidīt līdz viņa atnāks pie manis.
Turi par mani īkšķus, man rīt ir gara skolas diena un es netaisos iet gulēt.
Bye, bye...xoxoxo
Love you ;)

1. septembris.

Man bija visdrausmīgākais pirmais septembris mūžā.
Neskaitot to, ka izskatijos ideāli un no rīta tā jutos, bet vakarā ierodoties skolā (plkst. 17:00) ieraudziju to baru ar ko mūs savienoja. Zini, man patiešām jau asaras bira, es jutos nodota un neglābjami nespēcīga. Pēc 15min mēs beidzot atradām kabinetu, tādu padomju laika, pajocīgu, bet tomēr atradām. Ieraudziju puisi ar tuneļiem un 4dienu bārdu, kā arī blondu meiteni ar seju, itkā sienā būtu ieskrējusi, plakanu, tie ir jaunie klasesbierdi... Skolotāja stāsta par jauno iespēju un jauno skolu, kamēr mēs (vecie) sēžam ar skumjām acīm un jūtamies tā, itkā pats Ušakovs būtu mūs sadūris. "Apsveicu, jums vajadzēs apmēram 20 mācību grāmatas!" Visi tā mazliet sarosās, cerot ka ir pārklausijušies. Bet nē. Vēl skolotāja pateica pāris citu gaužām nenoderīgu lietu un to, ka esam atzīta kā labākā klase skolā. Johaidī, laikam par to mums šis sods- apvieno ar krievu skolu. Izgājām no kabineta, lai dotos pa PSRS gaiteņiem uz izeju. Līdz izejai nokļūstam dzīvi, pie izejas, kārtējie jaunās skolas vecie iedzīvotāji- urlas (sieviešu un vīriešu dzimtē). Dzirdam: "Pidar*si latiši-ubjom."un tādā garā. Jūtam ka briest rasu naids. Jau pie Alfas stūra, pēdējais atgādinājums par ļauno murgu, to skolu, brauc urla aizvēsturiskā mašīnā un cenšas izņemt slīpi pagriezienu lai piesaistītu mūs- tikai sievietes labākajos gados. Diemžēl apgriezienu uzņemšana viņam neizdodas, un skaņa ir tāda itkā pliki diski strīķētos pret asfaltu bez riepām. Smejamies, urla sašutis.
Un tā, šodien es vairs neatceros ka tas bija vakar, šodien man šķiet, ka tas ir ļauns murgs.
P.S. Jācenšas noskaidrot, par tiem latviešiem, kas sēdēja mašīnā pie skolas. Paši latvieši, mašīna arī zolīda, varbūt aizvedīs uz mājām?! :D