Sapņoju, ticu, līdz pat pēdējam elpas vilcienam...

Es apsolu mainīt sevi, bet raksturu nenoslēpšu, es to nespēju.... esmu cīnijusies ar to jau ilgu laiku, bet diemžēl man kaut kā nesanāk... man vajadzēs dienasgrāmatu, ar ko dalīties sāpēs, kad nebūs PC pa rokai. Man vajadzēs stipru sapni un stipru ticību tam, bet es esmu jau apbruņojusies, man ir padomā pat vairāki. Kādēļ es vairs nesmaidu? Vienam es teikšu dēļ depresijas, no kuras nekādi nespēju izkļūt..., otram teikšu- dēļ mīmikas grumbām... bet kā ir patiesībā, es nezinu. Nepiši The End, ja pridu moij happy end. Viss jau būtu skaisti, ja notiktu kā pasakā... bet dažreiz nevar pateikt to "i love u", jo vienkārši nedrīkst, gadās taču visādi.
Runājot par emocijām, es prmo reizi dzīvē piedzīvoju tik dažādu emociju gammu pāris minūtēs... (raudpauze un pīppauze)
Šodien es iemācijos daudz jaunu un labu lietu. Laikam tomēr šīs daļēji sāpīgās dienas momenti man bija nepieciešami. Es baidzot sapratu, ka māku piedot gandrīz visiem. Vismaz pagaidām. Es sapratu, ka tomēr spēju smaidīt un uzvesties kā mazs bērns, kad vēl manas emocijas nebija tik nodrāztas. Es sapratu, ka arī esmu cilvēks un vēlos laimi... arī sapņoju... arī raudu... ja man sāp... kas ir mīlestība? Kā tā izpaužas? Es negribu vairs iekrist tajā pašā bedrē, kur toreiz.. Ceru, ka tomēr es nekļūšu silta. Ceru, ka mani atkal nesāpinās. Ceru, ka būs reiz tā, kā es vēlos. Sapņoju, ticu, līdz pat pēdējam elpas vilcienam...

Tā kā tāpat neesmu pa nakti gulējusi, bet sarakstijusies ar savu ex par seksu... sāku domāt negulēt arī pa dienu un laika taupības nolūkos emocionāli attīrīties skatoties uz priedēm.
Vispār esmu iecerējusi ļoti daudz paveikt šajā brīvlaika nedēļā, bet nezinu vai tas man izdosies...
Un vispār kādēļ, nekad, nekas nenotiek pilnībā un līdz galam ideāli?