Ak tu muļķe Fabianna. Muļķe. Un tu patiešām domā, ka kādam būsi vajadzīga šāda??!! Zem katras "perfektas" lietas, vietas slēpjas kāda sāpe, kas šo vietu, lietu ir izveidojusi perfektu.

Zvans.
"Sveika Fabia. Vai tu no mums esi aizgājusi? Izlem!"
Nu un ko tur vairs. Man rīt ir svarīga prezentācija jāvada, bet es nevaru nekādi noskaņoties un tai sagatavoties. Ok. Varu to izdarīt rīt no rīta, bet arī gulēt nevaru aiziet. Pašlaik manas smadzenes kūp. Es nezinu ko darīt. Patiešām. Izlem. Itkā tas viss būtu tik vienkārši. Man ir miljoniem jautājumu. Ja aizeju, tad ko darīšu tālāk? Vai būšu zaudējusi savu dzīves big chance? Ja palikšu- kā es varēšu tik daudz melot un neiekrist? Kā jutīsies mana sirdsapziņa? Kā es paspēšu visur? Ko man izvēlēties? Nezināmo, kas sagaida priekšā, bez skaidras nākotnes. Vai arī jau zināmo, tikai ar papildus ciešanām un grūtībām. Man sevi jāsalauž, es zinu. Jāklusē. Jādara. Tāds ceļš man ejams. Bet vai tiesa? Vai tie varbūt ir tikai mani izdomājumi?
   Es pati reiz teicu, ka neviens mums nav dots mūžam. Mēs esam piedzimuši vieni un tādi arī nomirsim. Labi, es sapratu, samierinājos. Neprecēšos. Jo tāpat viņš aizies. Agri vai vēlu. Es nemāku izbaudīt momentus, kamēr viņš ir te, ja zinu, ka reiz aizies. Esmu daudz sev melojusi. Es redzēju vakar sapni, kurā viņš mani krāpj. Pamodos un domāju kā atriebties. Sapratu, ka tā nav īstenība. Bet tāpat izdomāju viņu nokrāpt pirmā, tādejādi sevi itkā pasargājot no atklāsmes, ka viņš mani reiz nokrāps. Es viņam neticu. Es neticu vārdiem: "Es tevi mīlu. Tu man esi viss. Kļūsti mana sieva. Man nevienu citu nekad nevajadzēs." Es neticu arī kad viņa māte saka, ka viņš patiešām it tāds, kā vēl nekad. Es vienkārši neticu. Atkāpjos.
   Par to "izlem", es izlēmu, ka šodien centīšos vēl neskriet notikumiem pa priekšu un cerēšu ka atbilde ko man darīt pati atnāks, līdz pirmdienai.

Par sāpēm. Par draudzenēm.

Tu noteikti zini, kā ir ka sāp. Emocionāli. Vakar es salūzu. Kāpēc? Jo satiku savu "foršo" draudzenīti. Jā, es viņai ticēju, mums bija lieli plāni, kopā. Es patiešām domāju, ka man ir paveicies, ka satiku tik foršu cilvēku kā viņa. Es gribēju kā labāk. Gāju uz darba pārrunām un paņēmu viņu līdzi. Gribēju palīdzēt, jo kā nekā mums bija plāni KOPĀ. Un tā tas notika. Nauda. Bauda. Viņa sāka būvēt sevu taciņu uz manas. Un pavisam drīz mani izsvilpa ārā. Tagad ir tikai viņa. Es ja godīgi saka, neredzēju, ka pateicoties man, viņa ir tā, kas ir tagad. Jo es aizvedu viņu turp. Jo uz mana ceļa viņa uzbūvēja savu. Lai kļūtu par labāko, kāds ir jāiznīcina, viņa izvēlējās mani. Es saprotu, bet pati tā nebūtu darijusi. Kā jau teicu, jo ticēju. Kā ir tagad? Tagad viņai ir deguns gaisā, viņa mani noliek un dara sāpīgi. Kāpēc? Jo zin, ka man sāp. Jo pati nāk no bērnunama. Varbūt tā viņa jūtas pasargāta? Labi, kāda starpība?! Kas bija, bija. Es jau visu itkā pārdzīvoju, izdzīvoju, aizmirsu. Bet ja ne vakardiena. Es neizturēju un pateicu mazliet vairāk, kā parasti. Nemeloju, teicu ko domāju. Viņa, cirta pretī. Iekāpa autobusā un aizbrauca. Es paliku vāroties dusmās un sakot: "Ak muļķe, tu vēl redzēsi cik dārgi tev šis prikols izmaksās."
Un tā, man aizbrauca jumts. Acīs deg ļaunas liesmas iedomājoties par viņu. Piedod, bet pietiek vienreiz viņai par mani ņirgāties. Laiks parādīt viņas īsto vietu.