Es esmu pārbijusies līdz ārprātam... manam puikam (Maskavas garspalvainajam tojam) drīz būs pirmā izstāde, bet... jā, atkal ir viens BET ... es taču neko nezinu, mums ir vēl daudz jāmācās.... man..Jo vaiā par to domāju, jo nemierīgāka palieku...Es nekad, nu nekad, dzīvē neesmu bijusi tik pārbijusies. Lēnām sāku ieviest suņa blociņu, lai atcerētos visu, kas jāizdara saistībā ar viņu. Vispār baigi daudz esmu sev uzkrāvusi- skola, suņu lietas, trīs mājas lapas un tam visam pa vidu veikala izveide...ir jau ari tādi mazie darbiņi, bet sametot viņus kopā sanāk viena liel putra.

Par sapņiem un "vāverēm".

Sveiks! Es beidzot sapratu kā noformulēt savu domu, to ko es vēlos. Tas nemaz nav tik viegli, kā nekā 10gadus to nevarēju noformulēt...bet es priecājos, ka tas notika tik ātri. Laikam pie vainas darbīgās divas nedēļas. Tas atnāca pie manis pavisam negaidīti, pabeidzot rakstīt referātu Kultūras vēsturē man ienāca prātā šie divi vārdi, daži "kliki" googlē un "jā!" es to vēlos, es esmu tas un jau no dzimšanas tas esmu bijis. Pagaidām turu noslēpumā kas... :D ja nu... tomēr sapņi nepiepildās ja tos pāragri izpļāpājās.
Kas vēl jauns? Mana "vāverīte" , jau otrā, aizbrauca uz Anglijas pusi, prom. Nu ko, tagad tikai divas ir palikušas... bet otra vairs nav tik tuva kā bija. Laikam tur pie vainas civilvīrs un bērns. Lai vai kā, es viņu tāpat mīlu, kaut vai par to, ka ir man no pamperu laika.