Šodien notika tas, ko jau sen gaidiju. I'm back. The bitch is back in town. Patiešām esmu atpakaļ, pareizāk sakot, manas smadzenes ir atpakaļ.. un visticamāk drīz arī būs ķermenis, atpakaļ- 49kilogramos. Nezinu vai tev tā ir priecīga vēsts, bet kādam, kam patīk lasīt par nebeidzamu seriālu, laikam būs gan. Tātad, sievišķi, sargājiet savus vīriešus. :D

Sākšu stāstīt no sākuma...
Kā parasti 6 no rīta aizgāju gulēt, 12 pēcpusdienā pamodos. Sapratu, ka beidzot jāsāk uzkopt dzīvoklis, saimnieks vakarā būs pēc naudas. Izlēmu, mazliet pastrādāt, sāku domāt par logotipu firmai. Sameklēju cik veiksmīgs ir izvēlētais firmas "vārds".
Iegāju "draugos", tur vēstule no kl-biedra. Vārds pa vārdam.. un godīgi sakot pat neatceros kā aizrunājāmies līdz jautājumam, ko uzdevu es, par profisionālo kailfoto. Tātad, jautāju vai viņš ir fotogrāfējies kails pie profisionāļa. (Piezīme man: steidzami jānopērk portatīvais Pc, jābeidz būt tik nekautrīgai.) Es jau kā vienmēr meloju, ja man uzdod jautājumus uz kuriem īsti nevēlos atbildēt. "Nē, es neesmu, sieviešu ziņkārība, tāpēc jautāju".
Tas varbūt bija tas viens grūdiens kas manī atmodināja agrāko zvēru. Brr.... Sāku meklēt youtubē mūziku, ko uzlikt kamēr tīru dzīvokli... sāku ar "Road to Zion", "Tequila sunrise"... tas manī atmodināja atkal to pašu zvēru. Tad uzdūros "Bittersweet: The Bomb"... sāku domāt... man patika mana dzīve, man patika tas, ka vīrieši man bučo kājas un sievietes griež zobus. Un notika knikšķis, mana agrākā sejas izteiksme ir atgriezusies, zobgalīgais smaids arī.
Bye. Love you all ;)

Ceļš uz sauli.

Pēc kāda laika mēs vairs neatcerēsimies šo brīdi, aizmirsīsim savas izjūtas, priekus un bēdas. Domāju ir laiks dzīvot tā, lai novērtētu katru dienu, katru mirkli un katru acu skatienu. Kā nekā mums nav dots mūžīgs laiks lai būtu šeit, kur tagad esam, ar ko esam. Esmu visu atlikusi uz vēlāku laiku, visu- to ko var atlikt, nepadomājot, ka tā tērēju savu mazo laiku, kas man atvēlēts. Kādēļ mazs? Vai tad 40-50. gadi ir daudz? No šī skatapunkta skatoties jā, bet vai pēc 20 gadiem mums šķitīs tāpat? Šī dižķibele aizmiglo mums tā jau neveselo saprātu un neļauj baudīt dzīvi. To ka mēs dzīvojam vienreiz tikai tagad sapratu, protams esmu to dzirdējusi, tā teikusi daudzreiz, bet nekad neesmu aizdomājusies tik tālu, ka tā ir un tas ir jāpieņem. Izbaudi šo dienu, izbaudi naktis, pēc pāris gadiem tu vairs tās neredzēsi. Samīļo māti, samīļo visus pārējos sev tuvos, jo tu nezini, kad tie aizies. Dari visu ko vēlies, dari visu iespējamo lai piepildītu savus sapņus un mērķus, jau ŠODIEN. Neatliec to visu uz vēlāku laiku, jo varbūt drīz tev vairs nebūs laika.

Kārtējā pīppauze.

Atceries, viss sākās no nieka, no mazumiņa- lentīte vai piezīmju blociņš, tam nav starpības, bet tas ir kaut mazs solis uz priekšu. Ar katru soli tu vairāk tuvojies iecerētajam.
Bet es esmu pašlaik apstājusies, es nesteidzīgi ieelpoju svaigo gaisu pēc lietus un domāju par visai pasaulīgām lietām, kā, piemēram, eksistenci un seksu. Domāju, ka tev, mans prāt arī vajadzētu apstāties un ieelpot svaigo gaisu.

Kas es esmu? Vai tauriņš? Vai tīģeris? Ne viens, ne otrs. Kas tad? 100% ka cilvēks. Bet man mieru neliek viens jautājums- kādam jābūt cilvēkam pēc visiem standartiem? Labam vai ļaunam? Skaistam vai neglītam? Bet varbūt tukšam un baltam, kā papīra lapai?

Vārds pa vārdam...

Teikšu tā, katram pienāk tāds mirklis kad sāc domāt par dzīvi kā tādu, par sevi kā tādu. Kā mums būtu jāizskatās, kā jāuzvedas lai būtu tādi, kādiem jābūt? Ha! Ko īsti nozīmē- jābūt? Manuprāt, tādi kādus mēs paši vēlamies sevi redzēt, un šajā vietā tas ir domāts kā "vēlamies redzēt", nevis "mani viss apmierina, vēlos redzēt sevi tādu, kā tagad". Melo, melo, melo. Cilvēks ir tāda būtne, kam nekad nepietiek. Vienmēr nav tā kā vajag. Ko man vajag? Ko es jūtu? Godīgi sakot- neko. Vēl pirms pāris mēnešiem es jutu naidu, atriebes kāri, pret savu exboyfriend. (Pīppauze)