Pēc kāda laika mēs vairs neatcerēsimies šo brīdi, aizmirsīsim savas izjūtas, priekus un bēdas. Domāju ir laiks dzīvot tā, lai novērtētu katru dienu, katru mirkli un katru acu skatienu. Kā nekā mums nav dots mūžīgs laiks lai būtu šeit, kur tagad esam, ar ko esam. Esmu visu atlikusi uz vēlāku laiku, visu- to ko var atlikt, nepadomājot, ka tā tērēju savu mazo laiku, kas man atvēlēts. Kādēļ mazs? Vai tad 40-50. gadi ir daudz? No šī skatapunkta skatoties jā, bet vai pēc 20 gadiem mums šķitīs tāpat? Šī dižķibele aizmiglo mums tā jau neveselo saprātu un neļauj baudīt dzīvi. To ka mēs dzīvojam vienreiz tikai tagad sapratu, protams esmu to dzirdējusi, tā teikusi daudzreiz, bet nekad neesmu aizdomājusies tik tālu, ka tā ir un tas ir jāpieņem. Izbaudi šo dienu, izbaudi naktis, pēc pāris gadiem tu vairs tās neredzēsi. Samīļo māti, samīļo visus pārējos sev tuvos, jo tu nezini, kad tie aizies. Dari visu ko vēlies, dari visu iespējamo lai piepildītu savus sapņus un mērķus, jau ŠODIEN. Neatliec to visu uz vēlāku laiku, jo varbūt drīz tev vairs nebūs laika.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru