Un atkal no jauna...

Es aizpīpēju.. vakars sākās ar mazu panikas devu. Pēc Sex and the City otrās filmas noskatīšanās vēl biju kādu mirkli sajūtām pilna. Un tad es paskatījos spogulī... tik briesmīgi es vēl nebiju izskatījusies,kopš sevi atceros. I pāris pumpas, i kaut kāda pelēka āda... tāda sajūta, ka vairs nav tik tvirta un ... jā, patiešām, jauna. Tas man lika aizdomāties par manu neveselīgo dzīvesveidu kas sasodīti redzami man nodara pāri. It kā ar to nebūtu gana, man atkal un atkal jāpārliecinās, ka man ir personības dalīšanās. Varbūt jāmeklē speciālists? Lai vai kā... man ir burvīgs mīlošs draugs, super attiecības, protams ar pāris strīdiem, bet tie tiek ātri vien atrisināti. Jā, viņš ir gan draugs, draudzene, mīļākais un viss pārējais. Viss ir skaisti. BET. Man patīk līst problēmās un ar uguni spēlēties. Es turu misteru entos kilometrus drošā attālumā un tajā pašā laikā kurinu viņu... ar cerībām, ticību un jā, varbūt arī pāris solījumiem. Bet es viņu negribu, nu vismaz ne tik ļoti lai zaudētu tagadējo draugu. Jā, tas tomēr ir slimi. Es sēžu draugos, bezjēgā... un ir tur viens burvīgs puisis, ar ko diezgan pasen jau sarakstījos, sazvanījos, bet nekas nopietns, vienkārši parunājam. Man mazliet tā, kā velk pie viņa. Bet ne tik ļoti lai zaudētu tagadējās attiecības. Un es gaidu, kamēr šis puisis man atkal uzrakstīs.

Visnejēdzīgākais šajā stāstā? Man gribētos nedēļu lai es būtu pilnīgi brīva, tādu kā atvaļinājumu, vispār.... bez manām attiecībām. Nē, mums nav problēmu. Vienkārši mana otrā puse ļoooooti nu ļooooooooooooooti grib mazliet pap*sties ar tiem kuriem gribas, bet nedrīkst.

Un tā... šodien ir trešdiena, pirmdien man bija dzimšanas diena. Akk 19... Kaut kur lasīju, ka jauna dzīve jāsāk pēc dzimšanas dienas. Cerēju, ka viss notiks automātiski. Un tagad sēžu... piereģistrējos tritterā, skatos facebookā draugu bildes, pīpēju un dzeru kapučīno, ko no Vācijas atveda mātei draugs. Mmm... dievinu. Un sapratu, es gribu blackberry'u ... es gribu "what a beautiful life". Labi, ja mani vecāki nav miljonāri kaut kas jāsāk darīt pašai. Un tā lūk.. es ieslīgstu blackberry'a cenas meklēšanā plašajā tīmeklī.

Modei arī ir karsti.

Apskatot ielas var izdarīt secinājumus, ka šajā vasarā modei totāli nav vietas. Cilvēki ir savilkuši ko tik var savilkt. Tikai lai nav karsti. Es pati arī neesmu labāka. Flipflopi, no underwear, mati savākti kaut kā, ka tikai nav karsti, make up? Patiešām no make up šeit nav ne smakas.
35 grādos nav vietas neērtām, iespīlētām kleitām pēc jaunākām modes tendencēm, nav vietas 10cm augstiem papēžiem, nav vietas make up, kas pēc 5minūtēm nosvīst nost, mati paliek ātri netīri.... atrisinājums? Nav. Ja nu vienīgi sēdēt mājās. Šī vasara ir īpaši agresīva, jo kaitē visam kam var kaitēt. Tādēļ, man ir vienalga, ka man nav zeltainā iedeguma, es no mājām lienu ārā tikai tad, kad galēji nepieciešams.
Eleganci un glamūru šodien ielās neredzu, tādēļ taupu matus, ādu un sviedrus un plusā vēl to ko neredzu ārā, eleganci un glamūru, redzu mājās... Uzaicinu tevi uz vakariņām ar suši un baltvīnu pēc minūtēm desmit. Gaidu.

Mazliet laiciņš pagājis... kāpēc tik ilgi nerakstīju? Jo nav jau īsti ko rakstīt... viss tas pats. Viņš ir tepat, kā jau parasti lej pa ausīm. Es klausos, daļēji uzķeros, kā vienmēr, daļēji nē. Domāju paliks jautrāk, kad pienāks tas mirklis, kad viņš ieradīsies, šeit.. Latvijā...


xoxoxo Fb

Viņš ir atpakaļ...........

Viņš ir atpakaļ. Atkal te, atkal manā skaipā uzlec ziņa, atkal manā telefonā atnāk sms, atkal manā prātā notiek kāds mehānisms, kas domā par to, kā būtu ja būtu, ja viņš nebūtu tāds, atvainojos, kretīns, un ja mani ar viņu nesaistītu vairs tikai "tu man nodarīji pāri, jau divas reizes, pietiek! Trešās nebūs!"

Ko par šo visu saka mans draugs/ līgavainis un sazin vēl kas?
Daļēji zin, daļēji nezin... es tā arī pateicu, man vairs tā ir tikai spēle... bet iespējams, es nenoliedzu, es meloju pati sev cenšoties iestāstīt, ka negribu viņu un viņš man nav vajadzīgs... Jā, būtu jau skaisti... bet come on, nolaidies tak uz zemes, kretīns ir un paliks kretīns uz visu atlikušo mūžu.

Sveika, šeit tava draudzene atkal. Kā parasti strādā, dzīvo, melo. Zinu, nav labi melot. Man pašai tas nepatīk, bet ... bla, bla, bla... tevi tas droši vien nemaz neinteresē. Sāku saprast cik tomēr bezjēdzīga ir lielākās daļas cilvēku dzīve, arī mana. Tas mani tracina. Iesaku tev padomāt par savu dzīvi, 70% gadījumu cilvēki saprot, ka viņus nemaz neapmierina tas kā paši dzīvo. Arī šis ir tas, kas jāizdomā, kā padarīt savu dzīvi jēdzīgu.

Sveiks....es esmu atpakaļ, apritē. Un atkal manas emocijas. Nav. Paldies Dievam. Runājot par visu to ko esmu iekavējusi un salaidusi grīstē pa šo "grūto" periodu, njā... es cenšos visu atkal atgūt, paspēt, izlabot. Atkal solārijs ir mans labākais draugs, vienīgi man ir parādījušās problēmas ar ādu. Tas jālabo, bet būs ok. Rīt atkal balināšu zobus, bet pirms tā jānoņem mazliet atlikusī līmes kārtiņa no zoba, kas palika pēc akmentiņa. Tas ar nav nekas traks. Tikai tie 12kg. Smieklīgi un skumji. Laiks sevi nodzīt un atgriezties. Atkal ar savu samāksloto smaidu un laimīgajām acīm, kas kā parasti melo. Kā nekā, kāda starpība kā es jūtos, galvenais kā izskatos.