trešdiena, 2009. gada 2. decembris

Godīgi sakot, es baidos no tā, ka mums ir tik daudz kopīga. Ar katru dienu man aizvien vairāk sāk šķist, ka viņš ir mans īstais. Es izliekos, es nemēģinu saprast, es dzīvoju savās fanāzijās, kurās viņš ir slikts, viņš mani čakarē utt. Iespējams patiešām dzīve mani ir tik ļoti izdrāzusi, ka vairs neticu, ka var būt viss skaisti un laimīgi.
Vakar man bija pirmais photoshoots... es biju pārbijusies, bet pēc 5minūtēm jau jutos brīvi. Šodien jau tas viss, kas ar mani ir noticis pēdējo nedēļu laikā šķiet kā sapnis. Es pašlaik ņemu dzīvi pilniem kausiem. Vienīgi šodien mani nomoka domas par to, vai daru pareizi, vai visu nesačakarēšu. Un par šo tēmu vēlos parunāt. Vēlos lai mani atbalsta un pasaka, ka būs ok. Diemžēl, vienīgais cilvēks ar ko varu runāt, ir tas, kas iziet tam visam cauri ar mani. Pārējiem es nevaru stāstīt... un visticamāk, ka nekad neteikšu. Tomēr labāk, ja tādas lietas nezin. Es vēlos ticēt, ka beidzot ir pienācis mans laiks būt laimīgai.

pirmdiena, 2009. gada 30. novembris

DELETE THIS FUC*ING SH*T!!!!

Es atkal jūtos sāpināta, aizskarta, notriekta. Es vairs neticu, neuzticos un nevēlos to darīt. Man riebjas meli, man riebjas viss, kas notiek. Šis bija pēdējais piliens, un vairs es nebūšu mīļa un pūkaina visticamāk nekad. Es vairs nedošu roku, cerībā, ka to paņems, man ir apriebies apdedzināties. Es jūtos nožēlojami, sagrauta un nodota. Es vēlos izdzēst savus sapņus. Izdzēst savu dzīvi.

svētdiena, 2009. gada 29. novembris

Īstenībā es visus ienīstu. Es esmu totāli sāpināta... es tik daudz daru, atdodu visu kas mani ir, pat nāku pretī, bet mani nenovērtē. Ar katru dienu aizvien vairāk saprotu sūro patiesību, ko īstenībā sapratu jau sen, tikai nevēlējos pieņemt.. cilvēki ir šausmīgi, tagad man, no visas šīs plašās pasaules ir palikusi tikai viena uzticības persona, kam var vismaz kaut ko stāstīt, ceru ka atkal neapdedzināšos arī ar šo... kādēļ viņa? Laikam jau jo mēs tam visam ejam cauri kopā... nu ne pilnīgi, bet mazliet jau ir. Johaidī, man tik ļoti sāp, ka esmu muļķe un vēl aizvien cilvēkiem ticu... Esmu neizsakāmi dusmīga, tāda sajūta ka no dusmām un sāpēm nav kur likties... gribas lēkt, skriet, sist un skrāpēt...