Ha, šodien, no rīta atbrauca pie manis draudzene, runājām, runājām... kaut kā viņa aizsāka stāstīt par čali, kuru viņa meklē. Vienu vārdu sakot viņš gribēja izvarot viņas draudzeni un šī teica ka iesitīs viņam. Tad sajuta sitienus. Viņš viņu normāli sasita un gribēja noslīcināt, paldies Dievam to kāds pamanija un viņu izglāba. Bet tagad viņa viņu meklē, lai sadotu. Un kas bija kādreiz? Kādreiz vīrietis sievieti pat ar pirkstiņu neaizskāra, bet tagad... tagad jau ne par ko sasit līdz smagam smadzeņu satricinājumam, pārsistu lūpu un salauztu degunu. Kas būs nākotnē?
Kas notiks ar pasauli pēc 10gadiem?
Godīgi sakot, es jau sen apsveru iespēju iegādāties ieroci. Bet tagad uzskatu, ka tam jābūt katras sievietes rokassomiņā.

Un tā tur es biju, esmu, kāda starpība?! Galvenais, ka beidzot esmu šeit starp kaudzi darbu pie PC un dzīvokli tādā izskatā, itkā tiko miskastes mašīna būtu bijusi iebraukusi lai izmestu atkritumus. Un zini, man vairs neko negribas darīt... kā nekā pie PC esmu pavadijusi visu vakardienu un nakti, ā un vēl arvien, starp trauku mazgāšanu un jaunā ledusskapja veidošanu, piesēžos lai pagūtu izdarīt pēc iespējas vairāk arī te.

Smieklīgi, bet man ir bail, ka vakarā nebūs vairs darāmo darbu atlicis un jutīšos šausmīgi nelietderīga.

Man smadzenes vai pušu plīst no idejām, un katra ideja savādāka. Esmu tik apjukusi, ka nezinu no kā sākt... labi, mājaslapa... trīs dienas jau pārveidoju dizainu, ņemos, ņemos... bet tāpat kaut kas nav. Tagad vismaz esmu 100% pārliecināta, ka fonā nebūs ne kēksu, ne kā cita... bet konfekšu krāsas svītras, kuras man prasija diezgan daudz laika. Vēl nevaru izlemt vai mājaslapai vajag savu e-pasta adresi. Itkā tā būtu vieglāk. Lai iet... cilvēkiem būs vieglāk.

...Un reiz viņai kāds jautāja: "Vai Tu vēlies kļūt par supersievieti?" Viņa klusēja, jo ko tad atbildēt?! Vai viņa maz zina kas ir supersieviete, kādi ir viņas pienākumi?
"Es nezinu, nevaru, bet ja nu man nesanāk?!"
"Visi Tev tic, es Tev ticu. Tādēļ es Tevi atsūtiju šajā vietā un šajā laikā, lai Tu ieņemtu manu vietu, tikai starp dzīvajiem."
Viņa klusēja, nespēja saprast kas viņā tik īpašs. Tas bija tāds smags brīdis, tai noritēja asara, skumja un sāpīga.
"Es zinu, ko Tu vēlies par visu vairāk uz pasaules...Laimi. Tu gribi būt laimīga. "
Tik uzspīlētus smieklus Viņš vēl nekad nebija dzirdējis.
"Zini, tu taču labi saproti, ka es nekad nebūšu laimīga."
Viņš novērsās. Nopūtās un bija gatavs beidzot pateikt sen jau pasakāmo.
"Tu būsi visskaistākā, bet viena visu mūžu. Tu būsi vismīļākā, bet pret Tevi- nekad. Tu būsi cerība un ticība, kā arī mīlestība, bet Tev tās nebūs nekad. Tev būs vislielākā vara, visgudrākais prāts un visskaistākie sapņi, bet Tu būsi nelaimīga, tik nelaimīga kā visas pasaules sāpes kopā. Tu cietīsi šausmīgas dvēseles sāpes un nekad, nekad nemirsi- tas ir tavs lāsts un tas ir arī mans lāsts."
Viņa nokrita ceļos, tepat ielas malā, bira asaras pār vaigu kā negaiss...kā murgs, bet Viņš..? Viņš pazuda, savu lāstu uzgrūžot viņai. Created by Fabia