Reiz es spēju visuun vienmēr par to biju pārliecināta, bet tagad tā ir mana problēma. Mana problēma ir realitātes nepieņemšana, savā ziņā pesimisms un pārakmeņojusies sejas izteiksme. Bet lai arī kā tagad ir, es zinu kā būs... ja ne šodien, ne rīt, vai parīt, bet vienu dienu es varēšu ievilkt ķeksīti lapas galā un teikt, jā, es aizeju... un tagad uzskatiet, ka esmu piedzimusi no jauna, bez atmiņām, pagātnes un nenokārtoto darbu saraksta, atmiņas man problēmas nesagādā... prāts tās automātiski izdzēš... 10gadus jau vairs neatminos, tāda sajūta ka to vispār nav bijis. Vispār jocīga sajūta, kaut kas mani visu laiku dīda, bet es nesaprotu kas?! Tas ir kaitinoši. Vēl man jocīgi šķiet, ka pēdejā laikā esmu kā tāda lasāmmašīna, 1diena un 10 žurnāli, pāris grāmatas...parasti 10 žurnālus izlasu 3-4 dienās... es, godīgi sakot, nesaprotu kas notiek, bet es zinu ko gribu. Iespējams nepareizi gribu un tas visu laiku mani tirda?
Sev varētu teikt: tikai neraudi, jo jau nav par ko...
Iespējams tas ir tas, kas vajadzīgs, emocionāla attīrīšanās, jauns izskats, jauni mērķi un jauni sapņi.
Labi, mēģināsim... visu lēnām un pamatīgi...
Uzdevums nr.1.