Padomāsim par TO...

Un es tā sēdēju un domāju... es jūtu līdzi visiem šiem 18, 19, gadīgajiem puišiem, kas pārguļ dzērumā ar kaut kādu radijumu (šiet domāta- vienkārši atbaidoša paskata sieviete), un pēc tam izrādās, ka šī ir stāvoklī. Nu kā, abortu piedāvāt, tā skaitās slikta maniere, a bāba, ta gudra, ja viņai to čali baigi vajag, bērns ir tas, kā dēļ viņš pie viņas paliks. Godīgi sakot, es pat nespēju iedomāties, kā viņš tanī brīdī jūtas. Es cenšos iztēloties, pielīdzinot kādu no savām, kaut mazliet līdzīgajām situāciju fobijām, pielieku klāt nolemtību, kaut kādu baismīga paskata radijumu, atceros, ka radijums ir stāvoklī, atceros, ka radijums grib seksu, un pielieku klāt bērnu un manas naudas putekļsūcējmašīnu. Vēl jau var likt daudz sīkāk klāt, bet es domāju, ka sapratāt. Nu tātad, es šādā situācijā... hmm... apraktu sevi zem zemes? Es nezinu, bet zinu, ka ilgi kopā ar to radijumu dzīvot nespētu. Vispār šī ir ļoti deprasīva tēma. Tas liek man aizdomāties cik daudz īstenībā vīrieši cieš... nu jā arī sievietes. Bet ir tādas sievietes, kas liek ciest vīriešiem un ir arī otrādāk, tādi vīrieši, kas liek ciest sievietēm.

Girl, you are so sexy!

Hah... sākšu stāstīt par saviem piedzīvojumiem Kaļķu vārtos. Tātad mēs gājām vairāk ne izklaidēties, bet darba darīšanās, tā teikt. Iepazīties ar cilvēkiem, izveidot sakarus. Bet tas viss izvērtās daudz savādāk. Pēc pāris stundu dejošanas, vairākiem noskatītiem mērķiem un rumu ar kolu uzpeldēja Šveicieši. Nu arī iemesls, kādēļ ieradāmies bija uzlabot english skillu. Sacīts, darīts. Vārds pa vārdam, līdz pēc pāris tequila šotiem mēs ar šampanieša glāzēm rokās atradāmies uz jumta, karsti diskutējot par valstīm, politiku un pārējiem mēsliem. Kad tu esi tādā, interesantā, pusreibumā, pīpē vienu cigareti pēc otras, angļu valoda sāk šķist kā dzimtā valoda. Pēc pāris stundām vairs jau nepastāvēja latviešu valoda, mēs pat savā starpā sākām sarunāties angliski. Tik vēl pēdējais dzēriens, šņabis ar enerģijas dzērienu un sākam jau apsvert domu doties tālāk, uz Koijotiem. Bet sanāca kaut kā tā, ka iepazināmies ar superīgiem cilvēkiem- latviešiem, kas diemžēl šeit vairs nedzīvo. Un Šveicieši tāpat jau sāka palaist rokas... Pienāca rīts, ar smagām galvassāpēm, atmiņām par jautro vakaru, sāpošām kājām un vispār, runām par dienēšanu armijā.