Zeme zem kājām brūk un jūk.

Sākšu ar to kā man iet. Godīgi sakot, slikti. Kopš man ir jaunais draugs, apmēram 3 nedēļas, es vairs nevaru strādāt veco darbu. Tā kā esmu bez naudas. Man tas ir ļoti grūti, jo vēl jābrauc pie viņa, jāmaksā par ceļu un vispār es tā nevaru. Es katru dienu, noņemu savu smaida masku un raudu. Esmu parādā. Man nav iespēju. Man nav kas iedod. Man pat vairs nav kas aizdod. Bet lai vai kā, es nezinu kādēļ, bet par šo tēmu nevaru parunāt ar jauno draugu. Es zinu, tev tas šķitīs jocīgi. Mēs sarunājamies un jūtamies itkā pazītu viens otru jau desmitiem gadu. Es nezinu, kas pie vainas, ka nevaru ar viņu par naudu parunāt. Varbūt patiešām man ir tik grūti lūgt palīdzību vīrietim? Lai vai kā, man drīz vairs nebūs nekas. Es tā jūtu. Jo dēļ tā, ka man nav naudas man atkal ir depresija un es cenšos kašķēties ar viņu, jo... jā, atdzīstu, lai arī viņš ir labākais kas man ir jebkad bijis, es uzskatu viņu par vainīgu manā naudas trūkumā. Precīzāk, drīz tas būs apaļš nulle. Protams es cenšos viņam neteikt, ka zini, man tevis dēļ tagad ir jāmirst badā. Bet man sāk uzrasties sms vīrieši, draugu vīrieši un piedāvājumi braukt ceļojumos. Tu domā, ka esmu kuce? Es nejau speciāli, es nevaru izskaidrot kāpēc tā daru... pamanu to ko esmu izdarijusi tikai tad, kad tas jau padarīts. Bet paldies Dievam man pietiek prāts lai ar viņiem negulētu. Bet Fabiai šodien gandrīz kāja paslīdēja. Viss beidzās labi, veselais saprāts ņēma virsroku un sapratu, ka nevaru to viņam nodarīt.

Runājot par to visu, man vakar bija saruna ar Fabiu. Drīzāk monologs. (pīppauze)
Bija vajadzīgs tikai mirklis lai mana pasaule, kur es jutos vienmēr drošībā sabruktu. Un es sēdēju, man ausīs džinkstēja vārdi: "Tev prāts nav pieaudzis." Tie smiekli, kad tu pasaki, ka labprāt lasi. Tevi uzskata par muļķi, seklu muļķi. Un tad notika knikšķis, es sabruku. Man nav vairs ne cerības, ne sapņu, ne vairs ticības. Jo es patiešām ticēju, ka esmu īpaša. Ka man ir liels uzdevums šajā dzīvē, nevis vienkārši tāpat to nodzīvot. Nē, tā es negribu. Vai patiešām es esmu sekla muļķe? Vai patiešām esmu "tāda kā visas"? Vai patiešām man smadzenes nav tik attīstītas?

"Esmu apņēmusies turpināt izrādi, cerot, ka atradīšu savu patieso publiku. Daži no maniem oponentiem apgalvo, ka viņiem no manis metas nelaba dūša. Taču patiesībā viņi nespēj no manis ne acu atraut, vienlaicīgi mani apsaukājot. Viņi dara visu, lai mani iznīcinātu."

/Dzjana Cjina, Mao Dzeduna sieva/

Atkal sveiki.

čau, čau, sen neko neesmu teikusi... bet tas nenozīmē, ka man nav savu domu, vienkārši nebija laika. Šovakar beidzot uzrakstīšu par divām, ļoti interesantām tēmām. Kā arī man ir jaunumi. Fabia rakstīs vēl vienu blogu, bet tas gan būs vairāk kā viņas domas par visu apkārt un otrais- stāsts par to kā Viņš izlēma, ka tomēr mani dievina, trešais- izlēmu ka ir pienācis laiks blogam mazliet pamainīt izskatu.

Lai arī tagad viss ir kaut cik nokārtojies manā dzīvē, vēl joprojām tā ir kā meksikāņu seriāls. Bet vispār es bieži domāju, vai mani vispār kāds lasa? Hallo?? :D