Viņa nolaida acu skatu pār dziļo purvu, kura vidu bija viena maza saules apspīdēta saliņa, gari nopūtusies tā teica: "Zini, man jau šķiet, ka sapņi nepiepildās!"
Viņš paskatijās uz viņu ar nicinošu smaidu un mazliet, viegli piemiedza acis.
"Redzi, kur tava problēma.Pesimisms ir tava problēma!"
Gaišais viņš paskatijās un tumšo viņu ar vēl nicinošāku skatienu nekā iepriekš: "Tava problēma ir tā, ka saki viņai muļķības. Tam nav nekāda sakara ar pesimismu, viņa saprot, ka viss atkarīgs no Dieva!"
"Kā Dievs lēmis, ja? Ha! Lemjam mēs paši!" tumšais sāka palikt nekontrolējams.
Pagriezies pret viņu gaišais teica: "Neuztraucies, ja tā tam būs lemts, tad sapņi piepildīsies..."
Tumšais izlikās to nedzirdam un stāvēja skatu nodūris saliņas virzienā. Viņa tomēr izskatijās sašutusi.
"Es nezinu. Es ticu, ka tā būs. Es ceru uz labāko!"
"Tev nav jācer, tev jāiet un jāuzvar!"
"Nē, neklausi, šo pagānu!"
Tumšais bija saniknots un dusmās iegrūda gaišo purvā. Viņa stāvēja šokā un nezināja ko darīt. Gaišais ātri nogrima un tagad bija palikuši atkal tikai viņi divi.
"Ej pāri purvam!" tumšais pavēlēja.
"Bet ja es noslīkšu tāpat kā gaišais?"
"Gaišais bija pārāk viegls un tīrs, tādēļ noslīka"
"Ej! Kaut tev tas prasa iznīdēt citus, ej kaut sāp, jo stikli duras kājās..."
Tumšais sāka iet pāri purvam uz saliņas pusi. Viņa no sākuma atkāpās, bet pēc tam saprata, ka nav citas iespējas un gāja līdzi.
Priekšā- skaista, aizaugusi pļava.
"Ņem!" un tumšais iedeva viņai sērkociņus.
"Nē! Es nevaru, mazās radībiņas. Es nevaru"
"Vai gribi tikt uz saliņu?"
"Jā!"
"Tad ņem"
Viņa aizdedza sērkociņus un vienā mirklī visa pļava pārvērtās ellē. Abi turpināja ceļu, bet katrs ar savādāku domu. Viņa patiešām cerēja, ka priekšā vairs nebūs šķēršļi.
Priekšā- vecs, izslāpis vīrs.
"Meitiņ, palīdzi man. Neesmu dzēris trīs dienas. Atnes lūdzu to ūdentiņu, kas pāri pļavai. Viņa jau sāk domāt kā lai rīkojas, bet tumšais aptur.
"Ja tu tagad iesi atpakaļ, tad tu pazaudēsi saliņu."
"Bet ja neiešu, tad teorētiski būšu slepkava."
"Izlem pati, es tev māciju, kas un kā. Tu pati redzēji, kas notikai ar gaišo."
Viņa, vairs neatbildēja vecajam vīram un gāja tālāk. Ar roku aizsniedzamā attālumā atradās saliņa.
"Ej. Bet man ir tev pēdējais pārbaudijums."
Tumšajam parādijās smaids un viņš turpināja:
"Es gribu zināt vai tu spēj saprast to, ja kādam pienācis laiks iet? "
Viņa bija apmulsusi.
"Ej, bet pretī atdod man savu māti."
"Kā? " viņa sāka raudāt.
"Es nekad to nespētu..."
"Saproti, jebkurā gadijumā viņa aizies... agri vai vēlu un to tu nevari mainīt, bet saliņa ļaus tev virzīties tālāk. "
Iestājās klusums, viņa nespēja sagremot smagās domas.
"Labi," viņa klusi dvesa, "ņem."
Tumšais aizgāja, bet tagad viņa bija uz saliņas. Lai arī cik skaista tā bija, viņa nespēja priecāties, jo zināja cik rūgta bijusi tās cena.
Created by Fabia.

Cik gan tālu mēs- sievietes spējam iet lai dabūtu iekāroto vīrieti?! Es nezinu, kā jūs, bet man nav robežu... Viss sākās tā...
Īstenībā es viņu gribēju jau sen un visu šo laiku, līdz šodienai. Man spēku deva tas, kad uzzināju, ka arī viņam ir tāpat. Tā mēs sākām sarakstīties. Viss jau būtu skaisti, bet diemžēl mana sliktākā rakstura īpašība- tieksme kontrolēt un 50tūkstošus kilometru attālums rada plaisu. Pat īstenībā, nav jau kam plīst, bet es esmu 99, 9% pārliecināta, ka tomēr ir gan. Viss ir ļoti jocīgi, viņam patīk brīvi pazust uz kādu laiku, starp sarakstēm. Itkā jau nekas traks, met man tas uzdzen dusmas un beigās pēc 15minūtēm, kad viņš atgriežas esmu nepa jokam sastresojusies. Mani nomāc vēl daudzas citas lietas, bet pagaidām es tās neatklāšu..
Runājot, par to cik tālu varam iet, es pagaidām esmu purvā un praktiski jau slīkstu, bet kaut kā cenšos izķepuroties... Manā kontā ir jauni apģērba gabali viņa mīļākajā krāsā, daudz pavedinošu fotogrāfiju (kas pašlaik ir viņa pc) un jau piecu dienu ēšanas un miega bada diēta. Bet jūtu, ka tas ir tikai sākums un būs vēl dziļākam purvam jāiet cauri, ja protams, man viņš neapniks.

xoxoxoxoxoxo
With Love, Fabia.