Īstenībā es visus ienīstu. Es esmu totāli sāpināta... es tik daudz daru, atdodu visu kas mani ir, pat nāku pretī, bet mani nenovērtē. Ar katru dienu aizvien vairāk saprotu sūro patiesību, ko īstenībā sapratu jau sen, tikai nevēlējos pieņemt.. cilvēki ir šausmīgi, tagad man, no visas šīs plašās pasaules ir palikusi tikai viena uzticības persona, kam var vismaz kaut ko stāstīt, ceru ka atkal neapdedzināšos arī ar šo... kādēļ viņa? Laikam jau jo mēs tam visam ejam cauri kopā... nu ne pilnīgi, bet mazliet jau ir. Johaidī, man tik ļoti sāp, ka esmu muļķe un vēl aizvien cilvēkiem ticu... Esmu neizsakāmi dusmīga, tāda sajūta ka no dusmām un sāpēm nav kur likties... gribas lēkt, skriet, sist un skrāpēt...