Godīgi sakot, es baidos no tā, ka mums ir tik daudz kopīga. Ar katru dienu man aizvien vairāk sāk šķist, ka viņš ir mans īstais. Es izliekos, es nemēģinu saprast, es dzīvoju savās fanāzijās, kurās viņš ir slikts, viņš mani čakarē utt. Iespējams patiešām dzīve mani ir tik ļoti izdrāzusi, ka vairs neticu, ka var būt viss skaisti un laimīgi.
Vakar man bija pirmais photoshoots... es biju pārbijusies, bet pēc 5minūtēm jau jutos brīvi. Šodien jau tas viss, kas ar mani ir noticis pēdējo nedēļu laikā šķiet kā sapnis. Es pašlaik ņemu dzīvi pilniem kausiem. Vienīgi šodien mani nomoka domas par to, vai daru pareizi, vai visu nesačakarēšu. Un par šo tēmu vēlos parunāt. Vēlos lai mani atbalsta un pasaka, ka būs ok. Diemžēl, vienīgais cilvēks ar ko varu runāt, ir tas, kas iziet tam visam cauri ar mani. Pārējiem es nevaru stāstīt... un visticamāk, ka nekad neteikšu. Tomēr labāk, ja tādas lietas nezin. Es vēlos ticēt, ka beidzot ir pienācis mans laiks būt laimīgai.