Zvans.
"Sveika Fabia. Vai tu no mums esi aizgājusi? Izlem!"
Nu un ko tur vairs. Man rīt ir svarīga prezentācija jāvada, bet es nevaru nekādi noskaņoties un tai sagatavoties. Ok. Varu to izdarīt rīt no rīta, bet arī gulēt nevaru aiziet. Pašlaik manas smadzenes kūp. Es nezinu ko darīt. Patiešām. Izlem. Itkā tas viss būtu tik vienkārši. Man ir miljoniem jautājumu. Ja aizeju, tad ko darīšu tālāk? Vai būšu zaudējusi savu dzīves big chance? Ja palikšu- kā es varēšu tik daudz melot un neiekrist? Kā jutīsies mana sirdsapziņa? Kā es paspēšu visur? Ko man izvēlēties? Nezināmo, kas sagaida priekšā, bez skaidras nākotnes. Vai arī jau zināmo, tikai ar papildus ciešanām un grūtībām. Man sevi jāsalauž, es zinu. Jāklusē. Jādara. Tāds ceļš man ejams. Bet vai tiesa? Vai tie varbūt ir tikai mani izdomājumi?
   Es pati reiz teicu, ka neviens mums nav dots mūžam. Mēs esam piedzimuši vieni un tādi arī nomirsim. Labi, es sapratu, samierinājos. Neprecēšos. Jo tāpat viņš aizies. Agri vai vēlu. Es nemāku izbaudīt momentus, kamēr viņš ir te, ja zinu, ka reiz aizies. Esmu daudz sev melojusi. Es redzēju vakar sapni, kurā viņš mani krāpj. Pamodos un domāju kā atriebties. Sapratu, ka tā nav īstenība. Bet tāpat izdomāju viņu nokrāpt pirmā, tādejādi sevi itkā pasargājot no atklāsmes, ka viņš mani reiz nokrāps. Es viņam neticu. Es neticu vārdiem: "Es tevi mīlu. Tu man esi viss. Kļūsti mana sieva. Man nevienu citu nekad nevajadzēs." Es neticu arī kad viņa māte saka, ka viņš patiešām it tāds, kā vēl nekad. Es vienkārši neticu. Atkāpjos.
   Par to "izlem", es izlēmu, ka šodien centīšos vēl neskriet notikumiem pa priekšu un cerēšu ka atbilde ko man darīt pati atnāks, līdz pirmdienai.