"Kad tu sāksi sev ticēt?" viņš drūmi skatijās uz viņu. Viņa nopūtās, ar stiklotām acīm paskatijās uz viņu:
"Labāk pajautā kādēļ es sev neticu. Uz abiem jautājumiem man nav atbildes. Tikai man ir ļoti auksti un ļoti bail." Viņa skatijās ar lūdzošu skatienu, itkā vēlētos lai viņš tai iedod savu jaku, lai viņš to sasilda. Sasilda viņas sirdi, vienreiz ļauj raudāt. Bet viņš izlikās to neredzam. Kā parasti, viņam bija vienalga, viņš nepieļauj atkāpes no spēka, viņam nepatīk romantisms un mīlestība. Viņš ir auksts. Tagad viņa ir tāda pati, vismaz cenšas. Kādēļ? Jo viņa ir viena, ir tikai viņš. Labais viņš jau sen ir aizmirsis viņu, viņu- meiteni, kas ir jāsargā no ļauna. Visticamāk Labais viņš meiteni pameta tāpēc, ka viņa ir sasūkusies pilna ar ļaunumu.
"Vai ir kāds balts pleķītis vēl palicis?"
Viņa klusē. Jo nedrīkst teikt, ka vēlas būt laba un ļoti nožēlo visu ļauno ko darijusi.
"Nē, vairs ne."
"Nu tad, kad tu sāksi sev ticēt?"
"Man sāp. Es nezinu uz ko es varu cerēt. Kā es varu ticēt, ka man viss sanāks?"
"Ticība ir jokaina lieta. Pie ticības mēs vēl atgriezīsimies. Bet pagaidām, man beidzot ir prieks, ka tu sāc sajūsmināties par sevi. Tev ir jāapzinās, ka jau tagad tu esi labāka par 25% citu sieviešu. Es ar tevi lepojos. Es ceru, ka tu nepadosies, un jau drž es varēšu teikt ka esi par visiem 100%. "
Created by Fabia.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru