The End???

Es ļoti smagi strādāju pie sevis/ ar sevi. Es slīpēju visu, cik man ir spēka. Es zinu, ka varu to visu darīt ātrāk, bet pašlaik man ir tāds pasmags posms dzīvē. Bet es lepojos ar to, ka man pēc tam, kad es kādu pametu saka, ka bez manis nevar dzīvot, ka tādu vairs neatrast. Ka bildina. Bet ir viens bet, lai cik smagi es tagad necenstos sevi dzīt tuvāk un tuvāk pilnībai, viņš, tas ko es patiesi vēlos, mani varētu iemainīt pret jebkuru citu, jebkurā brīdī. Man sāp, bet es neraudu, jo nemāku. Es tikai domāju, ka atkal jāiet pie spoguļa un jānostiepj visa sejas āda kaut vai uz stundiņu, es domāju, ka jāiet atkal uz solāriju sacepties, līdz kāpjot ārā no tā slikti paliek, es domāju, ka atkal jāvelk savas augstpapēžu kurpes un jātaigā visu dienu, līdz vakarā kājas ir jēlas un tā sāp, ka gribas tās vienkārši amputēt, es domāju, ka jāuzvelk skaistā kleita, tas nekas ka ārā ir -16 grādi, es zinu, ka nosalšu un vakarā atnākšu zila... Kādēļ es sevi moku? Jo man sāp, man ļoti sāp, ka visi ir kā traki manis dēļ, bet viņš viens- nē. Tā, kā es nemāku raudāt, es mēģinu savas emocionālās sapes pārvērst fiziskās. Tās ir vieglāk paciest. Es vēlos nomirt.