"Dārgā, ielaid savā dzīvē taču beidzot savu sapni!"
"Bet es jau to laižu.. viņš no manis tik vēlas aizbēgt.."
"Jā, daļēji tu laid, bet neesi gatava tam atdoties pilnībā un ziedot visu, kas tev pieder.."
"Bet man nekas nepieder?!"
"Tev pieder ļoti daudz, tikai tu to neapzinies.. tev pieder domas, sapņi, ticība, cerība un galu galā mīlestība."
Viņš ieturēja mazu pauzi un tad tikpat dzīvīgā un stingrā balsī turpināja:
"Atdodies ar visu sevi, ne tikai fiziski, bet arī garīgi, savam mērķim. Atdodies un tu plūksi vissaldākos augļus."
"Bet ko man darīt? Ko es daru nepareizi? "
"Tev vēl daudz jāmācās, cik redzu... Ar laiku visu sapratīsi, sapratīsi, kā rīkoties."
Viņš noplūca no ābeles ābolu, viņas prāt tas bija skaistākais ābols ko viņa bija savā dzīvē redzējusi.
"Vai tas ābols man? "
"Tik skaisti āboli pienākas tiem kas to ir pelnijuši, šis nav tavs. Tavs vēl nobriedīs un tad tu pati viņu plūksi, neviens to tavā vietā nedarīs. Tev es varu pagaidām dot tikai savu ticību un svētību. Es tev ticu, un tas ir galvenais!"
Created by Fabia
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru