Vienu brīdi varēju teikt, ka pelnrušķītes stāsta vairs nebūs. Lai arī cik ļoti iekšēji man ir bail, ka nebūs tā, kā vēlos un es atkal viņu pazaudēšu, man tomēr ir kaut kāds iekšējs- "nestreso, vienkārši čill, viss būs, viss notiks un būs vēl labāk, kā tu vēlies." Jo vairāk es domāju par visu kas notiek apkārt, par to, ka savas laimes dēļ man ir jābrauc drīzumā uz pavisam citu pusi, tikai lai nopelnītu naudu un pēc tam varētu braukt pie viņa, jo agresīvāka palieku. Vai ar sāpēm, asarām vai dajebko citu, bet savu pozīciju es sargāšu. Tā kā ceru, ka neuzradīsies tā viņa ex, jo par savu rīcību garantiju nedodu.
Dziesma, lai cik skumja, bet agresiju vairojoša, kas tagad šajā galā ir topā-
Maxim- Ты с другой
Pēc kāda laika, kad atgūšos pēc miegā pavadītās nakts, došu ziņu par to kas notiks tālāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru