The End???

Es ļoti smagi strādāju pie sevis/ ar sevi. Es slīpēju visu, cik man ir spēka. Es zinu, ka varu to visu darīt ātrāk, bet pašlaik man ir tāds pasmags posms dzīvē. Bet es lepojos ar to, ka man pēc tam, kad es kādu pametu saka, ka bez manis nevar dzīvot, ka tādu vairs neatrast. Ka bildina. Bet ir viens bet, lai cik smagi es tagad necenstos sevi dzīt tuvāk un tuvāk pilnībai, viņš, tas ko es patiesi vēlos, mani varētu iemainīt pret jebkuru citu, jebkurā brīdī. Man sāp, bet es neraudu, jo nemāku. Es tikai domāju, ka atkal jāiet pie spoguļa un jānostiepj visa sejas āda kaut vai uz stundiņu, es domāju, ka jāiet atkal uz solāriju sacepties, līdz kāpjot ārā no tā slikti paliek, es domāju, ka atkal jāvelk savas augstpapēžu kurpes un jātaigā visu dienu, līdz vakarā kājas ir jēlas un tā sāp, ka gribas tās vienkārši amputēt, es domāju, ka jāuzvelk skaistā kleita, tas nekas ka ārā ir -16 grādi, es zinu, ka nosalšu un vakarā atnākšu zila... Kādēļ es sevi moku? Jo man sāp, man ļoti sāp, ka visi ir kā traki manis dēļ, bet viņš viens- nē. Tā, kā es nemāku raudāt, es mēģinu savas emocionālās sapes pārvērst fiziskās. Tās ir vieglāk paciest. Es vēlos nomirt.

Nu un kā jūties Tu?

Ko man tev stāstīt? Cik pie mums ir auksti? Tevi tāpat tas neinteresē. To, ka man bija termiņš līdz sestdienai nomest kādu kilogramu, bet es sēžu un nezinu kāpēc ēdu kā nenormāla? Tas tevi vēljovairāk neinteresē. To ka uz Ziemassvētkiem gribu tikai un vienīgi Tevi? To tu jau zini, bet, manuprāt neuztver nopietni.
Ja vien es saņemtu atbildes uz saviem jautājumiem no tevis, iespējams tad man būtu kaut cik vieglāk dzīvot. Bet pašlaik. Bet pašlaik es vienkārši cenšos izlīst no bedres. Būt pie Tevis, darīt Tevi traku un vienkārši dzīvot.

Godīgi sakot, es baidos no tā, ka mums ir tik daudz kopīga. Ar katru dienu man aizvien vairāk sāk šķist, ka viņš ir mans īstais. Es izliekos, es nemēģinu saprast, es dzīvoju savās fanāzijās, kurās viņš ir slikts, viņš mani čakarē utt. Iespējams patiešām dzīve mani ir tik ļoti izdrāzusi, ka vairs neticu, ka var būt viss skaisti un laimīgi.
Vakar man bija pirmais photoshoots... es biju pārbijusies, bet pēc 5minūtēm jau jutos brīvi. Šodien jau tas viss, kas ar mani ir noticis pēdējo nedēļu laikā šķiet kā sapnis. Es pašlaik ņemu dzīvi pilniem kausiem. Vienīgi šodien mani nomoka domas par to, vai daru pareizi, vai visu nesačakarēšu. Un par šo tēmu vēlos parunāt. Vēlos lai mani atbalsta un pasaka, ka būs ok. Diemžēl, vienīgais cilvēks ar ko varu runāt, ir tas, kas iziet tam visam cauri ar mani. Pārējiem es nevaru stāstīt... un visticamāk, ka nekad neteikšu. Tomēr labāk, ja tādas lietas nezin. Es vēlos ticēt, ka beidzot ir pienācis mans laiks būt laimīgai.

DELETE THIS FUC*ING SH*T!!!!

Es atkal jūtos sāpināta, aizskarta, notriekta. Es vairs neticu, neuzticos un nevēlos to darīt. Man riebjas meli, man riebjas viss, kas notiek. Šis bija pēdējais piliens, un vairs es nebūšu mīļa un pūkaina visticamāk nekad. Es vairs nedošu roku, cerībā, ka to paņems, man ir apriebies apdedzināties. Es jūtos nožēlojami, sagrauta un nodota. Es vēlos izdzēst savus sapņus. Izdzēst savu dzīvi.

Īstenībā es visus ienīstu. Es esmu totāli sāpināta... es tik daudz daru, atdodu visu kas mani ir, pat nāku pretī, bet mani nenovērtē. Ar katru dienu aizvien vairāk saprotu sūro patiesību, ko īstenībā sapratu jau sen, tikai nevēlējos pieņemt.. cilvēki ir šausmīgi, tagad man, no visas šīs plašās pasaules ir palikusi tikai viena uzticības persona, kam var vismaz kaut ko stāstīt, ceru ka atkal neapdedzināšos arī ar šo... kādēļ viņa? Laikam jau jo mēs tam visam ejam cauri kopā... nu ne pilnīgi, bet mazliet jau ir. Johaidī, man tik ļoti sāp, ka esmu muļķe un vēl aizvien cilvēkiem ticu... Esmu neizsakāmi dusmīga, tāda sajūta ka no dusmām un sāpēm nav kur likties... gribas lēkt, skriet, sist un skrāpēt...

Padomāsim par TO...

Un es tā sēdēju un domāju... es jūtu līdzi visiem šiem 18, 19, gadīgajiem puišiem, kas pārguļ dzērumā ar kaut kādu radijumu (šiet domāta- vienkārši atbaidoša paskata sieviete), un pēc tam izrādās, ka šī ir stāvoklī. Nu kā, abortu piedāvāt, tā skaitās slikta maniere, a bāba, ta gudra, ja viņai to čali baigi vajag, bērns ir tas, kā dēļ viņš pie viņas paliks. Godīgi sakot, es pat nespēju iedomāties, kā viņš tanī brīdī jūtas. Es cenšos iztēloties, pielīdzinot kādu no savām, kaut mazliet līdzīgajām situāciju fobijām, pielieku klāt nolemtību, kaut kādu baismīga paskata radijumu, atceros, ka radijums ir stāvoklī, atceros, ka radijums grib seksu, un pielieku klāt bērnu un manas naudas putekļsūcējmašīnu. Vēl jau var likt daudz sīkāk klāt, bet es domāju, ka sapratāt. Nu tātad, es šādā situācijā... hmm... apraktu sevi zem zemes? Es nezinu, bet zinu, ka ilgi kopā ar to radijumu dzīvot nespētu. Vispār šī ir ļoti deprasīva tēma. Tas liek man aizdomāties cik daudz īstenībā vīrieši cieš... nu jā arī sievietes. Bet ir tādas sievietes, kas liek ciest vīriešiem un ir arī otrādāk, tādi vīrieši, kas liek ciest sievietēm.

Girl, you are so sexy!

Hah... sākšu stāstīt par saviem piedzīvojumiem Kaļķu vārtos. Tātad mēs gājām vairāk ne izklaidēties, bet darba darīšanās, tā teikt. Iepazīties ar cilvēkiem, izveidot sakarus. Bet tas viss izvērtās daudz savādāk. Pēc pāris stundu dejošanas, vairākiem noskatītiem mērķiem un rumu ar kolu uzpeldēja Šveicieši. Nu arī iemesls, kādēļ ieradāmies bija uzlabot english skillu. Sacīts, darīts. Vārds pa vārdam, līdz pēc pāris tequila šotiem mēs ar šampanieša glāzēm rokās atradāmies uz jumta, karsti diskutējot par valstīm, politiku un pārējiem mēsliem. Kad tu esi tādā, interesantā, pusreibumā, pīpē vienu cigareti pēc otras, angļu valoda sāk šķist kā dzimtā valoda. Pēc pāris stundām vairs jau nepastāvēja latviešu valoda, mēs pat savā starpā sākām sarunāties angliski. Tik vēl pēdējais dzēriens, šņabis ar enerģijas dzērienu un sākam jau apsvert domu doties tālāk, uz Koijotiem. Bet sanāca kaut kā tā, ka iepazināmies ar superīgiem cilvēkiem- latviešiem, kas diemžēl šeit vairs nedzīvo. Un Šveicieši tāpat jau sāka palaist rokas... Pienāca rīts, ar smagām galvassāpēm, atmiņām par jautro vakaru, sāpošām kājām un vispār, runām par dienēšanu armijā.