Īstenībā es visus ienīstu. Es esmu totāli sāpināta... es tik daudz daru, atdodu visu kas mani ir, pat nāku pretī, bet mani nenovērtē. Ar katru dienu aizvien vairāk saprotu sūro patiesību, ko īstenībā sapratu jau sen, tikai nevēlējos pieņemt.. cilvēki ir šausmīgi, tagad man, no visas šīs plašās pasaules ir palikusi tikai viena uzticības persona, kam var vismaz kaut ko stāstīt, ceru ka atkal neapdedzināšos arī ar šo... kādēļ viņa? Laikam jau jo mēs tam visam ejam cauri kopā... nu ne pilnīgi, bet mazliet jau ir. Johaidī, man tik ļoti sāp, ka esmu muļķe un vēl aizvien cilvēkiem ticu... Esmu neizsakāmi dusmīga, tāda sajūta ka no dusmām un sāpēm nav kur likties... gribas lēkt, skriet, sist un skrāpēt...

Padomāsim par TO...

Un es tā sēdēju un domāju... es jūtu līdzi visiem šiem 18, 19, gadīgajiem puišiem, kas pārguļ dzērumā ar kaut kādu radijumu (šiet domāta- vienkārši atbaidoša paskata sieviete), un pēc tam izrādās, ka šī ir stāvoklī. Nu kā, abortu piedāvāt, tā skaitās slikta maniere, a bāba, ta gudra, ja viņai to čali baigi vajag, bērns ir tas, kā dēļ viņš pie viņas paliks. Godīgi sakot, es pat nespēju iedomāties, kā viņš tanī brīdī jūtas. Es cenšos iztēloties, pielīdzinot kādu no savām, kaut mazliet līdzīgajām situāciju fobijām, pielieku klāt nolemtību, kaut kādu baismīga paskata radijumu, atceros, ka radijums ir stāvoklī, atceros, ka radijums grib seksu, un pielieku klāt bērnu un manas naudas putekļsūcējmašīnu. Vēl jau var likt daudz sīkāk klāt, bet es domāju, ka sapratāt. Nu tātad, es šādā situācijā... hmm... apraktu sevi zem zemes? Es nezinu, bet zinu, ka ilgi kopā ar to radijumu dzīvot nespētu. Vispār šī ir ļoti deprasīva tēma. Tas liek man aizdomāties cik daudz īstenībā vīrieši cieš... nu jā arī sievietes. Bet ir tādas sievietes, kas liek ciest vīriešiem un ir arī otrādāk, tādi vīrieši, kas liek ciest sievietēm.

Girl, you are so sexy!

Hah... sākšu stāstīt par saviem piedzīvojumiem Kaļķu vārtos. Tātad mēs gājām vairāk ne izklaidēties, bet darba darīšanās, tā teikt. Iepazīties ar cilvēkiem, izveidot sakarus. Bet tas viss izvērtās daudz savādāk. Pēc pāris stundu dejošanas, vairākiem noskatītiem mērķiem un rumu ar kolu uzpeldēja Šveicieši. Nu arī iemesls, kādēļ ieradāmies bija uzlabot english skillu. Sacīts, darīts. Vārds pa vārdam, līdz pēc pāris tequila šotiem mēs ar šampanieša glāzēm rokās atradāmies uz jumta, karsti diskutējot par valstīm, politiku un pārējiem mēsliem. Kad tu esi tādā, interesantā, pusreibumā, pīpē vienu cigareti pēc otras, angļu valoda sāk šķist kā dzimtā valoda. Pēc pāris stundām vairs jau nepastāvēja latviešu valoda, mēs pat savā starpā sākām sarunāties angliski. Tik vēl pēdējais dzēriens, šņabis ar enerģijas dzērienu un sākam jau apsvert domu doties tālāk, uz Koijotiem. Bet sanāca kaut kā tā, ka iepazināmies ar superīgiem cilvēkiem- latviešiem, kas diemžēl šeit vairs nedzīvo. Un Šveicieši tāpat jau sāka palaist rokas... Pienāca rīts, ar smagām galvassāpēm, atmiņām par jautro vakaru, sāpošām kājām un vispār, runām par dienēšanu armijā.

Pakaļa.

Es esmu uz pakaļas. Pašlaik meklēju darbu, pagaidu, lai varētu kādu cash sapelnīt, lai aizbrauktu. Vispār nulle piedāvājumi. Nevienam pat nevajag lai kāds skaisti izskatās bildēs. Sēžu angliya.com un cenšos kaut ko izburtot krievu valodā. Nezinu, ko lai dara. Galvenais jau tas, ka vispār mums nav naudas. Vispār, pat biļetei turp nezinam kā sagrabināt. Psc.. tik tālu jau nodzīvots.

My passion is I

Hmm... es nezinu, kas ar mani notikai, bet jūtu, ka tikai tagad sākas riktīgais apgreids. Vēlos mainīt visu... tas notika tad, kad man atnāca vēstule, ka par mani atkal runā. Tagad man ir vienalga, sāku jau pat pieņemt to, ka esmu, biju, būšu vietējā slavenība. Lai tik runā, gribu lai mani zin visi, gribu tik pasmieties par tiem, kas par mani runā. Ak cilvēki, viņi laikam patiešām domā, ka dara man tādejādi sliktu...? :D Man nāk smiekli :D Vispār laikam es sāku jūgties :D Jo pašlaik dzeru ar sevi , pareizāk sakot savu bildi, par sevi :D

Par sapņiem

"Dārgā, ielaid savā dzīvē taču beidzot savu sapni!"
"Bet es jau to laižu.. viņš no manis tik vēlas aizbēgt.."
"Jā, daļēji tu laid, bet neesi gatava tam atdoties pilnībā un ziedot visu, kas tev pieder.."
"Bet man nekas nepieder?!"
"Tev pieder ļoti daudz, tikai tu to neapzinies.. tev pieder domas, sapņi, ticība, cerība un galu galā mīlestība."
Viņš ieturēja mazu pauzi un tad tikpat dzīvīgā un stingrā balsī turpināja:
"Atdodies ar visu sevi, ne tikai fiziski, bet arī garīgi, savam mērķim. Atdodies un tu plūksi vissaldākos augļus."
"Bet ko man darīt? Ko es daru nepareizi? "
"Tev vēl daudz jāmācās, cik redzu... Ar laiku visu sapratīsi, sapratīsi, kā rīkoties."
Viņš noplūca no ābeles ābolu, viņas prāt tas bija skaistākais ābols ko viņa bija savā dzīvē redzējusi.
"Vai tas ābols man? "
"Tik skaisti āboli pienākas tiem kas to ir pelnijuši, šis nav tavs. Tavs vēl nobriedīs un tad tu pati viņu plūksi, neviens to tavā vietā nedarīs. Tev es varu pagaidām dot tikai savu ticību un svētību. Es tev ticu, un tas ir galvenais!"
Created by Fabia

Poster

Saka jau tā, ka ja tu no kaut kā ļoti baidies, tad tā ir tava vājā vieta. Loģiski domājot, tā ir.. Bet ir taču dažādas bailes. Bailes no zirnekļiem, piemēram, nav nemaz salīdzināmas ar bailēm no nāves. Es melotu, ja teiktu, ka man ne no kā nav bail, bet nebaidos no nāves. Vismaz pagaidām.. protams, ka sākšu baidīties, ja dzīve parādīsies daudz rožainākās krāsās un viss notiks tik skaisti kā pasakā. Labi, kas tā par pasaku, drīzāk jau manu vecāku un vecvecāku intuīcija. Un zini, es patiešām viņiem ticu, bet ja tomēr kaut kur ticība aizķeras, tamdēļ man tagad ir izveidots "wish/ dream poster". Njā, es iespaidojos no Ozoliņa, kas arī sekoja filmas "Secret" padomiem. Tā, kā, tagad turam īkšķus.