Jaunumi, jaunumi!

Tagad Fabiai var uzdot arī jautājumus ;)


http://www.formspring.me/Fabiatuvakman

Ak tu muļķe Fabianna. Muļķe. Un tu patiešām domā, ka kādam būsi vajadzīga šāda??!! Zem katras "perfektas" lietas, vietas slēpjas kāda sāpe, kas šo vietu, lietu ir izveidojusi perfektu.

Zvans.
"Sveika Fabia. Vai tu no mums esi aizgājusi? Izlem!"
Nu un ko tur vairs. Man rīt ir svarīga prezentācija jāvada, bet es nevaru nekādi noskaņoties un tai sagatavoties. Ok. Varu to izdarīt rīt no rīta, bet arī gulēt nevaru aiziet. Pašlaik manas smadzenes kūp. Es nezinu ko darīt. Patiešām. Izlem. Itkā tas viss būtu tik vienkārši. Man ir miljoniem jautājumu. Ja aizeju, tad ko darīšu tālāk? Vai būšu zaudējusi savu dzīves big chance? Ja palikšu- kā es varēšu tik daudz melot un neiekrist? Kā jutīsies mana sirdsapziņa? Kā es paspēšu visur? Ko man izvēlēties? Nezināmo, kas sagaida priekšā, bez skaidras nākotnes. Vai arī jau zināmo, tikai ar papildus ciešanām un grūtībām. Man sevi jāsalauž, es zinu. Jāklusē. Jādara. Tāds ceļš man ejams. Bet vai tiesa? Vai tie varbūt ir tikai mani izdomājumi?
   Es pati reiz teicu, ka neviens mums nav dots mūžam. Mēs esam piedzimuši vieni un tādi arī nomirsim. Labi, es sapratu, samierinājos. Neprecēšos. Jo tāpat viņš aizies. Agri vai vēlu. Es nemāku izbaudīt momentus, kamēr viņš ir te, ja zinu, ka reiz aizies. Esmu daudz sev melojusi. Es redzēju vakar sapni, kurā viņš mani krāpj. Pamodos un domāju kā atriebties. Sapratu, ka tā nav īstenība. Bet tāpat izdomāju viņu nokrāpt pirmā, tādejādi sevi itkā pasargājot no atklāsmes, ka viņš mani reiz nokrāps. Es viņam neticu. Es neticu vārdiem: "Es tevi mīlu. Tu man esi viss. Kļūsti mana sieva. Man nevienu citu nekad nevajadzēs." Es neticu arī kad viņa māte saka, ka viņš patiešām it tāds, kā vēl nekad. Es vienkārši neticu. Atkāpjos.
   Par to "izlem", es izlēmu, ka šodien centīšos vēl neskriet notikumiem pa priekšu un cerēšu ka atbilde ko man darīt pati atnāks, līdz pirmdienai.

Par sāpēm. Par draudzenēm.

Tu noteikti zini, kā ir ka sāp. Emocionāli. Vakar es salūzu. Kāpēc? Jo satiku savu "foršo" draudzenīti. Jā, es viņai ticēju, mums bija lieli plāni, kopā. Es patiešām domāju, ka man ir paveicies, ka satiku tik foršu cilvēku kā viņa. Es gribēju kā labāk. Gāju uz darba pārrunām un paņēmu viņu līdzi. Gribēju palīdzēt, jo kā nekā mums bija plāni KOPĀ. Un tā tas notika. Nauda. Bauda. Viņa sāka būvēt sevu taciņu uz manas. Un pavisam drīz mani izsvilpa ārā. Tagad ir tikai viņa. Es ja godīgi saka, neredzēju, ka pateicoties man, viņa ir tā, kas ir tagad. Jo es aizvedu viņu turp. Jo uz mana ceļa viņa uzbūvēja savu. Lai kļūtu par labāko, kāds ir jāiznīcina, viņa izvēlējās mani. Es saprotu, bet pati tā nebūtu darijusi. Kā jau teicu, jo ticēju. Kā ir tagad? Tagad viņai ir deguns gaisā, viņa mani noliek un dara sāpīgi. Kāpēc? Jo zin, ka man sāp. Jo pati nāk no bērnunama. Varbūt tā viņa jūtas pasargāta? Labi, kāda starpība?! Kas bija, bija. Es jau visu itkā pārdzīvoju, izdzīvoju, aizmirsu. Bet ja ne vakardiena. Es neizturēju un pateicu mazliet vairāk, kā parasti. Nemeloju, teicu ko domāju. Viņa, cirta pretī. Iekāpa autobusā un aizbrauca. Es paliku vāroties dusmās un sakot: "Ak muļķe, tu vēl redzēsi cik dārgi tev šis prikols izmaksās."
Un tā, man aizbrauca jumts. Acīs deg ļaunas liesmas iedomājoties par viņu. Piedod, bet pietiek vienreiz viņai par mani ņirgāties. Laiks parādīt viņas īsto vietu.

Zeme zem kājām brūk un jūk.

Sākšu ar to kā man iet. Godīgi sakot, slikti. Kopš man ir jaunais draugs, apmēram 3 nedēļas, es vairs nevaru strādāt veco darbu. Tā kā esmu bez naudas. Man tas ir ļoti grūti, jo vēl jābrauc pie viņa, jāmaksā par ceļu un vispār es tā nevaru. Es katru dienu, noņemu savu smaida masku un raudu. Esmu parādā. Man nav iespēju. Man nav kas iedod. Man pat vairs nav kas aizdod. Bet lai vai kā, es nezinu kādēļ, bet par šo tēmu nevaru parunāt ar jauno draugu. Es zinu, tev tas šķitīs jocīgi. Mēs sarunājamies un jūtamies itkā pazītu viens otru jau desmitiem gadu. Es nezinu, kas pie vainas, ka nevaru ar viņu par naudu parunāt. Varbūt patiešām man ir tik grūti lūgt palīdzību vīrietim? Lai vai kā, man drīz vairs nebūs nekas. Es tā jūtu. Jo dēļ tā, ka man nav naudas man atkal ir depresija un es cenšos kašķēties ar viņu, jo... jā, atdzīstu, lai arī viņš ir labākais kas man ir jebkad bijis, es uzskatu viņu par vainīgu manā naudas trūkumā. Precīzāk, drīz tas būs apaļš nulle. Protams es cenšos viņam neteikt, ka zini, man tevis dēļ tagad ir jāmirst badā. Bet man sāk uzrasties sms vīrieši, draugu vīrieši un piedāvājumi braukt ceļojumos. Tu domā, ka esmu kuce? Es nejau speciāli, es nevaru izskaidrot kāpēc tā daru... pamanu to ko esmu izdarijusi tikai tad, kad tas jau padarīts. Bet paldies Dievam man pietiek prāts lai ar viņiem negulētu. Bet Fabiai šodien gandrīz kāja paslīdēja. Viss beidzās labi, veselais saprāts ņēma virsroku un sapratu, ka nevaru to viņam nodarīt.

Runājot par to visu, man vakar bija saruna ar Fabiu. Drīzāk monologs. (pīppauze)
Bija vajadzīgs tikai mirklis lai mana pasaule, kur es jutos vienmēr drošībā sabruktu. Un es sēdēju, man ausīs džinkstēja vārdi: "Tev prāts nav pieaudzis." Tie smiekli, kad tu pasaki, ka labprāt lasi. Tevi uzskata par muļķi, seklu muļķi. Un tad notika knikšķis, es sabruku. Man nav vairs ne cerības, ne sapņu, ne vairs ticības. Jo es patiešām ticēju, ka esmu īpaša. Ka man ir liels uzdevums šajā dzīvē, nevis vienkārši tāpat to nodzīvot. Nē, tā es negribu. Vai patiešām es esmu sekla muļķe? Vai patiešām esmu "tāda kā visas"? Vai patiešām man smadzenes nav tik attīstītas?

"Esmu apņēmusies turpināt izrādi, cerot, ka atradīšu savu patieso publiku. Daži no maniem oponentiem apgalvo, ka viņiem no manis metas nelaba dūša. Taču patiesībā viņi nespēj no manis ne acu atraut, vienlaicīgi mani apsaukājot. Viņi dara visu, lai mani iznīcinātu."

/Dzjana Cjina, Mao Dzeduna sieva/

Atkal sveiki.

čau, čau, sen neko neesmu teikusi... bet tas nenozīmē, ka man nav savu domu, vienkārši nebija laika. Šovakar beidzot uzrakstīšu par divām, ļoti interesantām tēmām. Kā arī man ir jaunumi. Fabia rakstīs vēl vienu blogu, bet tas gan būs vairāk kā viņas domas par visu apkārt un otrais- stāsts par to kā Viņš izlēma, ka tomēr mani dievina, trešais- izlēmu ka ir pienācis laiks blogam mazliet pamainīt izskatu.

Lai arī tagad viss ir kaut cik nokārtojies manā dzīvē, vēl joprojām tā ir kā meksikāņu seriāls. Bet vispār es bieži domāju, vai mani vispār kāds lasa? Hallo?? :D