Viņa nolaida acu skatu pār dziļo purvu, kura vidu bija viena maza saules apspīdēta saliņa, gari nopūtusies tā teica: "Zini, man jau šķiet, ka sapņi nepiepildās!"
Viņš paskatijās uz viņu ar nicinošu smaidu un mazliet, viegli piemiedza acis.
"Redzi, kur tava problēma.Pesimisms ir tava problēma!"
Gaišais viņš paskatijās un tumšo viņu ar vēl nicinošāku skatienu nekā iepriekš: "Tava problēma ir tā, ka saki viņai muļķības. Tam nav nekāda sakara ar pesimismu, viņa saprot, ka viss atkarīgs no Dieva!"
"Kā Dievs lēmis, ja? Ha! Lemjam mēs paši!" tumšais sāka palikt nekontrolējams.
Pagriezies pret viņu gaišais teica: "Neuztraucies, ja tā tam būs lemts, tad sapņi piepildīsies..."
Tumšais izlikās to nedzirdam un stāvēja skatu nodūris saliņas virzienā. Viņa tomēr izskatijās sašutusi.
"Es nezinu. Es ticu, ka tā būs. Es ceru uz labāko!"
"Tev nav jācer, tev jāiet un jāuzvar!"
"Nē, neklausi, šo pagānu!"
Tumšais bija saniknots un dusmās iegrūda gaišo purvā. Viņa stāvēja šokā un nezināja ko darīt. Gaišais ātri nogrima un tagad bija palikuši atkal tikai viņi divi.
"Ej pāri purvam!" tumšais pavēlēja.
"Bet ja es noslīkšu tāpat kā gaišais?"
"Gaišais bija pārāk viegls un tīrs, tādēļ noslīka"
"Ej! Kaut tev tas prasa iznīdēt citus, ej kaut sāp, jo stikli duras kājās..."
Tumšais sāka iet pāri purvam uz saliņas pusi. Viņa no sākuma atkāpās, bet pēc tam saprata, ka nav citas iespējas un gāja līdzi.
Priekšā- skaista, aizaugusi pļava.
"Ņem!" un tumšais iedeva viņai sērkociņus.
"Nē! Es nevaru, mazās radībiņas. Es nevaru"
"Vai gribi tikt uz saliņu?"
"Jā!"
"Tad ņem"
Viņa aizdedza sērkociņus un vienā mirklī visa pļava pārvērtās ellē. Abi turpināja ceļu, bet katrs ar savādāku domu. Viņa patiešām cerēja, ka priekšā vairs nebūs šķēršļi.
Priekšā- vecs, izslāpis vīrs.
"Meitiņ, palīdzi man. Neesmu dzēris trīs dienas. Atnes lūdzu to ūdentiņu, kas pāri pļavai. Viņa jau sāk domāt kā lai rīkojas, bet tumšais aptur.
"Ja tu tagad iesi atpakaļ, tad tu pazaudēsi saliņu."
"Bet ja neiešu, tad teorētiski būšu slepkava."
"Izlem pati, es tev māciju, kas un kā. Tu pati redzēji, kas notikai ar gaišo."
Viņa, vairs neatbildēja vecajam vīram un gāja tālāk. Ar roku aizsniedzamā attālumā atradās saliņa.
"Ej. Bet man ir tev pēdējais pārbaudijums."
Tumšajam parādijās smaids un viņš turpināja:
"Es gribu zināt vai tu spēj saprast to, ja kādam pienācis laiks iet? "
Viņa bija apmulsusi.
"Ej, bet pretī atdod man savu māti."
"Kā? " viņa sāka raudāt.
"Es nekad to nespētu..."
"Saproti, jebkurā gadijumā viņa aizies... agri vai vēlu un to tu nevari mainīt, bet saliņa ļaus tev virzīties tālāk. "
Iestājās klusums, viņa nespēja sagremot smagās domas.
"Labi," viņa klusi dvesa, "ņem."
Tumšais aizgāja, bet tagad viņa bija uz saliņas. Lai arī cik skaista tā bija, viņa nespēja priecāties, jo zināja cik rūgta bijusi tās cena.
Created by Fabia.

Cik gan tālu mēs- sievietes spējam iet lai dabūtu iekāroto vīrieti?! Es nezinu, kā jūs, bet man nav robežu... Viss sākās tā...
Īstenībā es viņu gribēju jau sen un visu šo laiku, līdz šodienai. Man spēku deva tas, kad uzzināju, ka arī viņam ir tāpat. Tā mēs sākām sarakstīties. Viss jau būtu skaisti, bet diemžēl mana sliktākā rakstura īpašība- tieksme kontrolēt un 50tūkstošus kilometru attālums rada plaisu. Pat īstenībā, nav jau kam plīst, bet es esmu 99, 9% pārliecināta, ka tomēr ir gan. Viss ir ļoti jocīgi, viņam patīk brīvi pazust uz kādu laiku, starp sarakstēm. Itkā jau nekas traks, met man tas uzdzen dusmas un beigās pēc 15minūtēm, kad viņš atgriežas esmu nepa jokam sastresojusies. Mani nomāc vēl daudzas citas lietas, bet pagaidām es tās neatklāšu..
Runājot, par to cik tālu varam iet, es pagaidām esmu purvā un praktiski jau slīkstu, bet kaut kā cenšos izķepuroties... Manā kontā ir jauni apģērba gabali viņa mīļākajā krāsā, daudz pavedinošu fotogrāfiju (kas pašlaik ir viņa pc) un jau piecu dienu ēšanas un miega bada diēta. Bet jūtu, ka tas ir tikai sākums un būs vēl dziļākam purvam jāiet cauri, ja protams, man viņš neapniks.

xoxoxoxoxoxo
With Love, Fabia.

Sapņoju, ticu, līdz pat pēdējam elpas vilcienam...

Es apsolu mainīt sevi, bet raksturu nenoslēpšu, es to nespēju.... esmu cīnijusies ar to jau ilgu laiku, bet diemžēl man kaut kā nesanāk... man vajadzēs dienasgrāmatu, ar ko dalīties sāpēs, kad nebūs PC pa rokai. Man vajadzēs stipru sapni un stipru ticību tam, bet es esmu jau apbruņojusies, man ir padomā pat vairāki. Kādēļ es vairs nesmaidu? Vienam es teikšu dēļ depresijas, no kuras nekādi nespēju izkļūt..., otram teikšu- dēļ mīmikas grumbām... bet kā ir patiesībā, es nezinu. Nepiši The End, ja pridu moij happy end. Viss jau būtu skaisti, ja notiktu kā pasakā... bet dažreiz nevar pateikt to "i love u", jo vienkārši nedrīkst, gadās taču visādi.
Runājot par emocijām, es prmo reizi dzīvē piedzīvoju tik dažādu emociju gammu pāris minūtēs... (raudpauze un pīppauze)
Šodien es iemācijos daudz jaunu un labu lietu. Laikam tomēr šīs daļēji sāpīgās dienas momenti man bija nepieciešami. Es baidzot sapratu, ka māku piedot gandrīz visiem. Vismaz pagaidām. Es sapratu, ka tomēr spēju smaidīt un uzvesties kā mazs bērns, kad vēl manas emocijas nebija tik nodrāztas. Es sapratu, ka arī esmu cilvēks un vēlos laimi... arī sapņoju... arī raudu... ja man sāp... kas ir mīlestība? Kā tā izpaužas? Es negribu vairs iekrist tajā pašā bedrē, kur toreiz.. Ceru, ka tomēr es nekļūšu silta. Ceru, ka mani atkal nesāpinās. Ceru, ka būs reiz tā, kā es vēlos. Sapņoju, ticu, līdz pat pēdējam elpas vilcienam...

Tā kā tāpat neesmu pa nakti gulējusi, bet sarakstijusies ar savu ex par seksu... sāku domāt negulēt arī pa dienu un laika taupības nolūkos emocionāli attīrīties skatoties uz priedēm.
Vispār esmu iecerējusi ļoti daudz paveikt šajā brīvlaika nedēļā, bet nezinu vai tas man izdosies...
Un vispār kādēļ, nekad, nekas nenotiek pilnībā un līdz galam ideāli?

Es esmu pārbijusies līdz ārprātam... manam puikam (Maskavas garspalvainajam tojam) drīz būs pirmā izstāde, bet... jā, atkal ir viens BET ... es taču neko nezinu, mums ir vēl daudz jāmācās.... man..Jo vaiā par to domāju, jo nemierīgāka palieku...Es nekad, nu nekad, dzīvē neesmu bijusi tik pārbijusies. Lēnām sāku ieviest suņa blociņu, lai atcerētos visu, kas jāizdara saistībā ar viņu. Vispār baigi daudz esmu sev uzkrāvusi- skola, suņu lietas, trīs mājas lapas un tam visam pa vidu veikala izveide...ir jau ari tādi mazie darbiņi, bet sametot viņus kopā sanāk viena liel putra.

Par sapņiem un "vāverēm".

Sveiks! Es beidzot sapratu kā noformulēt savu domu, to ko es vēlos. Tas nemaz nav tik viegli, kā nekā 10gadus to nevarēju noformulēt...bet es priecājos, ka tas notika tik ātri. Laikam pie vainas darbīgās divas nedēļas. Tas atnāca pie manis pavisam negaidīti, pabeidzot rakstīt referātu Kultūras vēsturē man ienāca prātā šie divi vārdi, daži "kliki" googlē un "jā!" es to vēlos, es esmu tas un jau no dzimšanas tas esmu bijis. Pagaidām turu noslēpumā kas... :D ja nu... tomēr sapņi nepiepildās ja tos pāragri izpļāpājās.
Kas vēl jauns? Mana "vāverīte" , jau otrā, aizbrauca uz Anglijas pusi, prom. Nu ko, tagad tikai divas ir palikušas... bet otra vairs nav tik tuva kā bija. Laikam tur pie vainas civilvīrs un bērns. Lai vai kā, es viņu tāpat mīlu, kaut vai par to, ka ir man no pamperu laika.

Mani skeleti kas guļ skapī, bet bieži iznāk ārā.

Reiz es spēju visuun vienmēr par to biju pārliecināta, bet tagad tā ir mana problēma. Mana problēma ir realitātes nepieņemšana, savā ziņā pesimisms un pārakmeņojusies sejas izteiksme. Bet lai arī kā tagad ir, es zinu kā būs... ja ne šodien, ne rīt, vai parīt, bet vienu dienu es varēšu ievilkt ķeksīti lapas galā un teikt, jā, es aizeju... un tagad uzskatiet, ka esmu piedzimusi no jauna, bez atmiņām, pagātnes un nenokārtoto darbu saraksta, atmiņas man problēmas nesagādā... prāts tās automātiski izdzēš... 10gadus jau vairs neatminos, tāda sajūta ka to vispār nav bijis. Vispār jocīga sajūta, kaut kas mani visu laiku dīda, bet es nesaprotu kas?! Tas ir kaitinoši. Vēl man jocīgi šķiet, ka pēdejā laikā esmu kā tāda lasāmmašīna, 1diena un 10 žurnāli, pāris grāmatas...parasti 10 žurnālus izlasu 3-4 dienās... es, godīgi sakot, nesaprotu kas notiek, bet es zinu ko gribu. Iespējams nepareizi gribu un tas visu laiku mani tirda?
Sev varētu teikt: tikai neraudi, jo jau nav par ko...
Iespējams tas ir tas, kas vajadzīgs, emocionāla attīrīšanās, jauns izskats, jauni mērķi un jauni sapņi.
Labi, mēģināsim... visu lēnām un pamatīgi...
 Uzdevums nr.1.

• Emocionāla attīrīšanās.