Zeme zem kājām brūk un jūk.

Sākšu ar to kā man iet. Godīgi sakot, slikti. Kopš man ir jaunais draugs, apmēram 3 nedēļas, es vairs nevaru strādāt veco darbu. Tā kā esmu bez naudas. Man tas ir ļoti grūti, jo vēl jābrauc pie viņa, jāmaksā par ceļu un vispār es tā nevaru. Es katru dienu, noņemu savu smaida masku un raudu. Esmu parādā. Man nav iespēju. Man nav kas iedod. Man pat vairs nav kas aizdod. Bet lai vai kā, es nezinu kādēļ, bet par šo tēmu nevaru parunāt ar jauno draugu. Es zinu, tev tas šķitīs jocīgi. Mēs sarunājamies un jūtamies itkā pazītu viens otru jau desmitiem gadu. Es nezinu, kas pie vainas, ka nevaru ar viņu par naudu parunāt. Varbūt patiešām man ir tik grūti lūgt palīdzību vīrietim? Lai vai kā, man drīz vairs nebūs nekas. Es tā jūtu. Jo dēļ tā, ka man nav naudas man atkal ir depresija un es cenšos kašķēties ar viņu, jo... jā, atdzīstu, lai arī viņš ir labākais kas man ir jebkad bijis, es uzskatu viņu par vainīgu manā naudas trūkumā. Precīzāk, drīz tas būs apaļš nulle. Protams es cenšos viņam neteikt, ka zini, man tevis dēļ tagad ir jāmirst badā. Bet man sāk uzrasties sms vīrieši, draugu vīrieši un piedāvājumi braukt ceļojumos. Tu domā, ka esmu kuce? Es nejau speciāli, es nevaru izskaidrot kāpēc tā daru... pamanu to ko esmu izdarijusi tikai tad, kad tas jau padarīts. Bet paldies Dievam man pietiek prāts lai ar viņiem negulētu. Bet Fabiai šodien gandrīz kāja paslīdēja. Viss beidzās labi, veselais saprāts ņēma virsroku un sapratu, ka nevaru to viņam nodarīt.

Runājot par to visu, man vakar bija saruna ar Fabiu. Drīzāk monologs. (pīppauze)
Bija vajadzīgs tikai mirklis lai mana pasaule, kur es jutos vienmēr drošībā sabruktu. Un es sēdēju, man ausīs džinkstēja vārdi: "Tev prāts nav pieaudzis." Tie smiekli, kad tu pasaki, ka labprāt lasi. Tevi uzskata par muļķi, seklu muļķi. Un tad notika knikšķis, es sabruku. Man nav vairs ne cerības, ne sapņu, ne vairs ticības. Jo es patiešām ticēju, ka esmu īpaša. Ka man ir liels uzdevums šajā dzīvē, nevis vienkārši tāpat to nodzīvot. Nē, tā es negribu. Vai patiešām es esmu sekla muļķe? Vai patiešām esmu "tāda kā visas"? Vai patiešām man smadzenes nav tik attīstītas?

"Esmu apņēmusies turpināt izrādi, cerot, ka atradīšu savu patieso publiku. Daži no maniem oponentiem apgalvo, ka viņiem no manis metas nelaba dūša. Taču patiesībā viņi nespēj no manis ne acu atraut, vienlaicīgi mani apsaukājot. Viņi dara visu, lai mani iznīcinātu."

/Dzjana Cjina, Mao Dzeduna sieva/

Atkal sveiki.

čau, čau, sen neko neesmu teikusi... bet tas nenozīmē, ka man nav savu domu, vienkārši nebija laika. Šovakar beidzot uzrakstīšu par divām, ļoti interesantām tēmām. Kā arī man ir jaunumi. Fabia rakstīs vēl vienu blogu, bet tas gan būs vairāk kā viņas domas par visu apkārt un otrais- stāsts par to kā Viņš izlēma, ka tomēr mani dievina, trešais- izlēmu ka ir pienācis laiks blogam mazliet pamainīt izskatu.

Lai arī tagad viss ir kaut cik nokārtojies manā dzīvē, vēl joprojām tā ir kā meksikāņu seriāls. Bet vispār es bieži domāju, vai mani vispār kāds lasa? Hallo?? :D 

Par visu pēc kārtas.

Es beidzot sapratu savu problēmu. Es domāju, ka viņš mani izvilks un viņa dēļ es kļūšu tāda, vai šitāda. īstenībā es esmu vienīgā, kas sevi var izvilkt. Tikai es pati. Bet es- muļķe biju vāja.
Kā man iet? Man iet labi. Es vairs vispār nedomāju par viņu. Īstenībā biju aizmirsusi, ka viņš vispār eksistē.

Kas es esmu?

Man ir divas puses. Saukšu tās par ES un Fabia.
Fabia ir šeit, ES dzīvo draugiem.lv. Es ir diezgan miermīlīga, uzticīga, nestrādājoša, pesimistiska. Fabia ir tā kas strādā, Fabia pulcē ap sevi vīriešus, ņirgājās. Fabia guļ ar vīrieti kam ir sieva stāvoklī un nejūtas par to vainīga. Fabia guļ ar trīs vīriešiem vienlaicīgi. Viņa izklaidējas. Viņai nesāp, viņa ir kuce.
Es varu priecāties, ka Fabia neaizņem visu manu ķermeni. Varu raudāt, jo Fabia aizņem aizvien vairāk. Es patiešām dzīvoju dubūltu dzīvi, es to atzīstu. Bet viņam, es esmu ES, labi, dažreiz, Fabia aizsūta kailfoto, izspļauj par seksu uz vannas malas. Bet tāpat, es turu sevi rokās un esmu ES praktiski visu laiku.

Patiesība

Un nu jā, es spēju par sevi pasmieties. Bet nezinu, vai tie ir patiesi smiekli, vai smiekli lai slēptu sāpes. Tu noteiktu gribi zināt patiesību. Par mani, par viņu. Jā, viņš spēlē dubultu spēli. Mani visu laiku muļķo. Bet kāpēc es nespēju pacelt galvu un aiziet? Jo man kāds čukst ausī ka es to nožēlošu, kāds mani spēcīgi tur. Kad šorīt biju gatava vienkārši uzspļaut un aizmirst, biju jau noskaņojusies un praktiski izmetusi visas emocijas...viņš atkal uzradās. Tā viņš ar mani spēlējas visu laiku. Un es ļauju. Un es smejos par sevi. Es smejos par viņu. Es smejos par trešo, lieko- neandartālieti. Kāpēc? Par sevi, jo man ir sevis žēl, bet tomēr man nāk smiekli, ka ļauj sevi tā pazemot, par sevi tā ņirgāties. Par viņu- jo viņš neapzinās ka dara arī citiem sāpes. Viņš ir tur, mēs- te. Viņš nezin, ka iespējams savu laimi izmetīs vējā. Par trešo, lieko- jo viņa nezin, kas esmu es. Viņa nezin ar ko viņu salīdzina, ar ko nostāda uz svaru kausiem. Viņa nebaidās. Vēl ne. Atšķirība starp mani un viņu- es ļauju lai sevi pataisa par muļķi, bet viņa ir muļķe. Bet es? Es ļoti mainos, jo vairāk mani sāpina, jo vairāk es mainos. Viņš domā, ka ir baigais mačo, divas čikas viņam bučo pakaļu, bet nē... Mani nevar tik viegli iegūt, īstenībā, mani vispār nevar iegūt, bet kššššš... tev tas nevienam nav jāsaka. Es vienmēr ieturu distanci. Un es taču esmu gambler!!!! Kur palika īstā Fabia? Laikam samudžinājās visajā šitajā. Bet re, jau gandrīz izpiņķerējās. Laiks mainīt noteikumus, man par labu!!!!

Nenosūtītā vēstule viņam.

Piedod, atvaino, bet nebūs nekādas dubultas spēles. Ar mani tā neies cauri, es nebūšu tā, otrā, rezerves variants. Laikam tu īsti neapzinies manu vērtību. Tad paklausies. Paklausies apkārt. Tu nedzirdi, ka tev saka, ka esi muļķis. Necenties mani salīdzināt ar resnu neandartāliešu mau*u! Viņa nav salīdzināma pat ar manu matu. Protams, varbūt es maldos. Es nezinu ko domā, ko raksti viņai. Bet man nojauta saka, ka kaut kas nav tīrs. Ka tu spēlē tomēr to dubulto spēli. Saki man to pašu, ko viņai. Melo, kad saki, ka man nav jāuztraucas, jo tu taču "tikai" sarakstoties. Piedod, bet ar bijušo, kura aizgāja un tu raudāji tā vienkārši "tikai" nesarakstās. Zini, es redzu tai kucei cauri, zinu, ko viņa grib. Man šķiet, ka ir pienācis pēdējais laiks lai sāktu ņemt mani pa pilnu. Vispār, ko tu no sevis iedomājies?! Tieši tā! Ir tieši tā kā teici, tu tak nemaz neesi tik skaists un tik superīgs. Tieši tāpēc nečakarē mani, jo tu ļoti labi apzinies, ka nožēlosi, ja zaudēsi mani. Nekas labāks tev, par mani, nekad nepiederēs.