Patiesība

Un nu jā, es spēju par sevi pasmieties. Bet nezinu, vai tie ir patiesi smiekli, vai smiekli lai slēptu sāpes. Tu noteiktu gribi zināt patiesību. Par mani, par viņu. Jā, viņš spēlē dubultu spēli. Mani visu laiku muļķo. Bet kāpēc es nespēju pacelt galvu un aiziet? Jo man kāds čukst ausī ka es to nožēlošu, kāds mani spēcīgi tur. Kad šorīt biju gatava vienkārši uzspļaut un aizmirst, biju jau noskaņojusies un praktiski izmetusi visas emocijas...viņš atkal uzradās. Tā viņš ar mani spēlējas visu laiku. Un es ļauju. Un es smejos par sevi. Es smejos par viņu. Es smejos par trešo, lieko- neandartālieti. Kāpēc? Par sevi, jo man ir sevis žēl, bet tomēr man nāk smiekli, ka ļauj sevi tā pazemot, par sevi tā ņirgāties. Par viņu- jo viņš neapzinās ka dara arī citiem sāpes. Viņš ir tur, mēs- te. Viņš nezin, ka iespējams savu laimi izmetīs vējā. Par trešo, lieko- jo viņa nezin, kas esmu es. Viņa nezin ar ko viņu salīdzina, ar ko nostāda uz svaru kausiem. Viņa nebaidās. Vēl ne. Atšķirība starp mani un viņu- es ļauju lai sevi pataisa par muļķi, bet viņa ir muļķe. Bet es? Es ļoti mainos, jo vairāk mani sāpina, jo vairāk es mainos. Viņš domā, ka ir baigais mačo, divas čikas viņam bučo pakaļu, bet nē... Mani nevar tik viegli iegūt, īstenībā, mani vispār nevar iegūt, bet kššššš... tev tas nevienam nav jāsaka. Es vienmēr ieturu distanci. Un es taču esmu gambler!!!! Kur palika īstā Fabia? Laikam samudžinājās visajā šitajā. Bet re, jau gandrīz izpiņķerējās. Laiks mainīt noteikumus, man par labu!!!!