Par sāpēm. Par draudzenēm.

Tu noteikti zini, kā ir ka sāp. Emocionāli. Vakar es salūzu. Kāpēc? Jo satiku savu "foršo" draudzenīti. Jā, es viņai ticēju, mums bija lieli plāni, kopā. Es patiešām domāju, ka man ir paveicies, ka satiku tik foršu cilvēku kā viņa. Es gribēju kā labāk. Gāju uz darba pārrunām un paņēmu viņu līdzi. Gribēju palīdzēt, jo kā nekā mums bija plāni KOPĀ. Un tā tas notika. Nauda. Bauda. Viņa sāka būvēt sevu taciņu uz manas. Un pavisam drīz mani izsvilpa ārā. Tagad ir tikai viņa. Es ja godīgi saka, neredzēju, ka pateicoties man, viņa ir tā, kas ir tagad. Jo es aizvedu viņu turp. Jo uz mana ceļa viņa uzbūvēja savu. Lai kļūtu par labāko, kāds ir jāiznīcina, viņa izvēlējās mani. Es saprotu, bet pati tā nebūtu darijusi. Kā jau teicu, jo ticēju. Kā ir tagad? Tagad viņai ir deguns gaisā, viņa mani noliek un dara sāpīgi. Kāpēc? Jo zin, ka man sāp. Jo pati nāk no bērnunama. Varbūt tā viņa jūtas pasargāta? Labi, kāda starpība?! Kas bija, bija. Es jau visu itkā pārdzīvoju, izdzīvoju, aizmirsu. Bet ja ne vakardiena. Es neizturēju un pateicu mazliet vairāk, kā parasti. Nemeloju, teicu ko domāju. Viņa, cirta pretī. Iekāpa autobusā un aizbrauca. Es paliku vāroties dusmās un sakot: "Ak muļķe, tu vēl redzēsi cik dārgi tev šis prikols izmaksās."
Un tā, man aizbrauca jumts. Acīs deg ļaunas liesmas iedomājoties par viņu. Piedod, bet pietiek vienreiz viņai par mani ņirgāties. Laiks parādīt viņas īsto vietu.