Man bija visdrausmīgākais pirmais septembris mūžā.
Neskaitot to, ka izskatijos ideāli un no rīta tā jutos, bet vakarā ierodoties skolā (plkst. 17:00) ieraudziju to baru ar ko mūs savienoja. Zini, man patiešām jau asaras bira, es jutos nodota un neglābjami nespēcīga. Pēc 15min mēs beidzot atradām kabinetu, tādu padomju laika, pajocīgu, bet tomēr atradām. Ieraudziju puisi ar tuneļiem un 4dienu bārdu, kā arī blondu meiteni ar seju, itkā sienā būtu ieskrējusi, plakanu, tie ir jaunie klasesbierdi... Skolotāja stāsta par jauno iespēju un jauno skolu, kamēr mēs (vecie) sēžam ar skumjām acīm un jūtamies tā, itkā pats Ušakovs būtu mūs sadūris. "Apsveicu, jums vajadzēs apmēram 20 mācību grāmatas!" Visi tā mazliet sarosās, cerot ka ir pārklausijušies. Bet nē. Vēl skolotāja pateica pāris citu gaužām nenoderīgu lietu un to, ka esam atzīta kā labākā klase skolā. Johaidī, laikam par to mums šis sods- apvieno ar krievu skolu. Izgājām no kabineta, lai dotos pa PSRS gaiteņiem uz izeju. Līdz izejai nokļūstam dzīvi, pie izejas, kārtējie jaunās skolas vecie iedzīvotāji- urlas (sieviešu un vīriešu dzimtē). Dzirdam: "Pidar*si latiši-ubjom."un tādā garā. Jūtam ka briest rasu naids. Jau pie Alfas stūra, pēdējais atgādinājums par ļauno murgu, to skolu, brauc urla aizvēsturiskā mašīnā un cenšas izņemt slīpi pagriezienu lai piesaistītu mūs- tikai sievietes labākajos gados. Diemžēl apgriezienu uzņemšana viņam neizdodas, un skaņa ir tāda itkā pliki diski strīķētos pret asfaltu bez riepām. Smejamies, urla sašutis.
Un tā, šodien es vairs neatceros ka tas bija vakar, šodien man šķiet, ka tas ir ļauns murgs.
P.S. Jācenšas noskaidrot, par tiem latviešiem, kas sēdēja mašīnā pie skolas. Paši latvieši, mašīna arī zolīda, varbūt aizvedīs uz mājām?! :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru